6. Martai patīk tāda pašai uzdāvināta bezrūpība. Palaikam kafejnīcā ienāk apmeklētāji, vairāk jaunieši. Daži paņem pa glāzei arī stiprāka dzēriena. Jaunie tērzē, meitenes ķiķina.
6.
Martai patīk tāda pašai uzdāvināta bezrūpība. Palaikam kafejnīcā ienāk apmeklētāji, vairāk jaunieši. Daži paņem pa glāzei arī stiprāka dzēriena. Jaunie tērzē, meitenes ķiķina. Vai viņi arī domā par dzīves skaistumu? Laikam jau uztver to kā pašu par sevi saprotamu faktu. Jauns ir jauns! Tomēr jaunība ir pārejoša…
Pēkšņi Marta pamana, ka pa kafejnīcas durvīm ienāk viņas Marga! Gar acīm sametas tumšs: viņas pavadonis nav neviens cits kā Imants. Viņas bijušais vīrs! Ak, tu nekrietnais runcis! Nekur tālu viņš nav aizbraucis! Jauno dzīvi viņš tagad vada ar Martas sirdsdraudzeni Margaritu? Vai viņi jau ilgi tā – kopā? Kāds kauns! Bet vai tad Martai nebija sākumā vienalga, uz kuru pusi Imants dosies, ja vairs dzīves soļi abiem nesaskanēja? Tātad pie draudzenes! Kādas draudzenes? Tās čūskas un pārvilinātājas? Marta redz katru viņu kustību: Imants izvēlas vitrīnā torti, samaksā, smaida un runā kaut ko ar pārdevēju, kas pārsien līdzi nešanai torti kā pienākas un pasniedz atsmaidīdama. Abi aiziet kā balodīši! Lai viņi svin dzimšanas dienu! Marta tur ir uz visiem laikiem lieka, vecā Imanta novalkātā čība! Galvā dun, un vēl labu laiku viņa nevar no redzētā atgūties.
Ar nākamo autobusu Marta atgriežas mājās. Ir tikai pēcpusdiena. Autobusā ir ļoti vēsi. Ejot uz mājām, kļuvis vēl aukstāks: vējš ir iegriezies no ziemeļaustrumiem un pūš tieši sejā. Šie vēji kož cauri kauliem. Margai cepto pīrāgu, kas nosaukts paradīzes vārdā, Marta ar dusmām nomet sava mājas ceļa galā – lai tiek stirnām un varbūt kaimiņu badīgajam sunim. Dzimšanas diena varbūt ir kādam meža zvēram. Paradīzes pīrāgs nav domāts viņai. Necepa jau sev…
Izkurinājusi plīti un krāsni un sasildījusies, Marta jūtas tik veca, tik nelaimīga, tik nevienam nevajadzīga kā vēl nekad. Izraudājusi visu savu pilsētā sakrāto rūgtumu, viņa nomierinās. Ir jāsaņemas un jāpieņem notikušais. Nekas taču nav noticis! Nekāda nelaime nav piemeklējusi ne viņu, ne viņas bērnus! Viņa ir tikai redzējusi patiesību, kas vairs uz viņu neattiecas. Pašā vakarā viņa zvana meitai Vinetai: “Vai tu atceries, meitiņ, ka kādreiz mani aicināji pie sevis pavisam? Tu tā izteicies. Es tagad gribu izmainīt savu dzīvi. Un pēc iespējas ātrāk. Vai tu vari par to padomāt? Rīt es gribu pie tevis aizbraukt.” Saruna ir īsa. Ko tur gari stāstīt, tā nav telefona saruna.
