Stāsta nobeigums. 7. Vineta liekas izbrīnējusies un tomēr tāda kā priecīga. Martai ir labi bērni, un nekad jau nav par vēlu sākt jaunu dzīvi. Līdz vecuma galam vēl var daudz ko izdarīt.
Stāsta nobeigums. 7.
Vineta liekas izbrīnējusies un tomēr tāda kā priecīga. Martai ir labi bērni, un nekad jau nav par vēlu sākt jaunu dzīvi. Līdz vecuma galam vēl var daudz ko izdarīt. Savus bērnus viņa pēdējā laikā bija no sevis it kā attālinājusi. Par to tagad ir gandrīz kauns. Viņa ir bijusi liela egoiste un aizmirsusi pasaules lietu kārtību un to, ka ir vecmāmiņa, ka mazbērni viņu tik reti satiek, ka ir par daudz domājusi tikai par sevi un pašas labsajūtu. Dzīve ir radikāli jāmaina, kamēr kājas nav kapa malā! Margas dzimšanas diena bija kā punkts, aiz kura jāseko jaunam dzīves teikumam. Šo datumu viņa uz mūžu atcerēsies un meitai nekad par pilsētā pārdzīvoto nestāstīs! Kāpēc uzplēst vecas rētas? Vinetai tēvs ir un paliks tēvs. Par bērniem viņš gādāja. Varbūt visgaršīgāk smejas tas, kurš smejas pēdējais? Vai nav vienalga, kas ir Imanta pašreizējā dāma – sveša vai pazīstama… Tā vismaz Marta domā šovakar, savā dīvāna vientulībā augumam pierasto bedrīti neatrodot un līdz rītam ne aci neaizverot. Kāpēc? Kāpēc Imants viņu samainīja pret Margaritu? Kāda bija viņas priekšrocība? Kā pietrūka Martai, lai savu veco noturētu, līdz nāve abus šķirs?
