Antonija Šminiņa ir dzimusi un augusi Daukstu pagasta Elstēs, kas savulaik bijusi daudzapdzīvota vieta. No šejienes viņa uz neilgu laiku devusies pasauli apraudzīt, bet atkal atgriezusies Elstēs.
Antonija Šminiņa ir dzimusi un augusi Daukstu pagasta Elstēs, kas savulaik bijusi daudzapdzīvota vieta. No šejienes viņa uz neilgu laiku devusies pasauli apraudzīt, bet atkal atgriezusies Elstēs.
Ja viņai uzdotu rakstīt Elstu puses vēsturi, Antonija to labprāt uzņemtos, jo visu mūžu bijusi kopā ar Elstu cilvēkiem un notikumiem.
Kas Elstēs ir labāks nekā citur?
Te “Damrožu” mājās kopš 1949.gada pagājusi mana bērnība, lai gan esmu dzimusi Galgauskas pagastā netālu no Ozolkalna. Vēlāk tēvs uzcēla “Smiltājus”, nu bija pašiem savs nams. No Elstēm zirga pajūgā mēroju sešus kilometrus līdz Gulbīša skolai. Pienāca laiks, satiku savu mīlestību, abi mācījāmies vienā skolā, 1968.gadā sāku dzīvot vīra mājās, kas arī saucas “Elstes”. Tagad kopā ar vīru šeit vadām pensijas gadus, nemanot, ka kopdzīvē pagājuši 39 gadi. Pati esmu izaugusi sešu bērnu ģimenē. Zemes nebija, jo tēvs ar māti kalpoja pie “Lejasandžu” Bormaņu saimnieka. Ienākot vīra mājās, biju nobijusies. Ilgi nevarēju pierast, bet dienas lielākā daļa pagāja darbā, tāpēc kopā bijām tikai vakaros un brīvdienās. Man joprojām šķiet, ka Elstēs saule silda citādāk un katrs krūms ir citādāks.
Jūs cītīgi esat krājusi materiālus ne tikai par Elstu, bet arī par Daukstu pagasta vēsturi?
Jā, tikai neesmu visus sakārtojusi tā, kā iecerēts, ņemot vērā gadus, notikumus, cilvēkus un tamlīdzīgi. Daukstu pagasts jau izveidojās tikai 1949.gada beigās, pirms tam Elstes ietilpa Jaungulbenes pagasta teritorijā. Savulaik mēģināju saskaitīt, cik Daukstu pagastā ir māju, bet neizdevās. Pēc kāda laika Daukstēm pievienoja Starus, bet Elstes palika, kur bijušas. Tagad te viss vairāk liecina par putēšanu, nevis uzplaukumu. Ir daudz tukšu māju, bet kādreiz visās mitinājās lielas ģimenes. Elstēs jauniešu gandrīz nav, bet manā bērnībā bija vajadzīgi vairāki zirgu pajūgi, lai visi Elstu bērni nokļūtu skolā.
Vai Estes var lepoties ar Latvijā pazīstamiem novadniekiem?
Mums kaimiņos savulaik ir dzīvojis vijolnieks Vilis Švinka, kā arī Nora Kūlaine – māksliniece, kas auda skaistus gobelēnus un no dabas materiāliem veidoja atklātnes. Kādreiz Elstes bija kolhoza “Uzvaras rīts”, nedaudz vēlāk tas apvienojās ar kolhozu “Taisnība”. Tolaik te bija izplatīts zirgu sports. Atceros, ka sacensībās vienmēr piedalījās Antonija Logina, kas nu jau ir mirusi, un Inta Puriņa. Sacensības notika galvenokārt ziemā uz Ušura ezera. Speciāli sacensībām tika izgatavotas ragavas. Uzvarēja tas, kura zirgu vilktās ragavas bija ātrākās. Pati sacensībās neesmu piedalījusies, ragavās vizinājusies gan. Sacensībās vienmēr piedalījās liels skaits dalībnieku.
Līgo un citus svētkus elstenieši arī kopīgi svinēja?
Kopīgi jau līgojām. Ar bērzu meijām izlika lielos šķūņus un visi gāja līgot. Vienā šķūņa daļā bija mielasta galdi, otrā pusē ielika grīdu dancošanai. Vīri spēlēja akordeonu, cītaru, vijoli. Tāda mūzika, kāda ir šodien, tolaik nebija pazīstama. Pati īpaši naska ballēs gājēja nebiju, jo skolas laikā tika noteikts, ka bez atļaujas pat uz kino nedrīkstam iet, kur nu vēl uz ballēm.
Kur tad Elstēs rādīja kino?
Savulaik “Zvirgzdiņos”, kur tagad dzīvo Ņina Jurciņa, atradās kolhoza “Taisnība” kantoris, vēlāk tas tika pārcelts uz Ivara Veismaņa māju. Jurciņu mājas otrajā stāvā bija liela telpa, tās vienā galā atradās skatuve, kur rādīja kino un notika balles. Cilvēki iesaistījās arī pašdarbībā. Tie, kas kaut ko prata, zināšanas ierādīja citiem. Pati arī dejoju tautiskās dejas. Kad jau strādāju par zootehniķi kolhozā, rīkojām lopkopēju sanāksmes. Mums bija slaucējs Vilnis Dēkens, kurš prata spēlēt klavieres un akordeonu. Viņš muzicēja, lopkopēji dancoja. Paši radījām sev svētkus. Visos atpūtas pasākumos vienmēr bija daudz cilvēku, bet šodien cilvēkus grūti “izmānīt” no mājām. Visi kļuvuši pārāk uzticīgi televīzijai. Tagad visiem vajag lepnus klubus, bet manā jaunībā, kur tik zāle, tur notika balles.
Kas jūs mudina krāt vēsturiskos faktus?
Manai mammai bija saglabājies 1937.gadā izdots žurnāls “Piensaimnieks”, kurā izlasīju rakstu par “Lejasandžu” Bormani, kur viņa kalpoja, un par “Mālukalnu” Rubeņu saimnieku. Tā pamazām sāku krāt faktus par lopkopējiem, par Sociālistiskā darba varoni Viktoriju Grasi un citiem pagasta ļaudīm. Materiālus esmu sagrupējusi pa tēmām, lai vajadzības gadījumā varētu sameklēt vajadzīgo. Mamma kopa teļus un cūkas, tēvs – zirgus, tāpēc varu teikt, ka fermā esmu izaugusi. Iespējams, tāpēc arī visvairāk materiālu saistās ar pagasta lopkopības darbiniekiem.
Kas, jūsuprāt, Daukstu pagastā ir tāds, kā nav citur? Vai arī cilvēku raksturi atšķiras?
Uzskatu, ka lopkopēji savā būtībā vienmēr ir bijuši vienkārši un sirsnīgi cilvēki. Daukstēnieši, kas dzīvo kādreizējā kolhoza “Uzvara” teritorijā, man šķiet vairāk noslēgti, vērsti uz savu iekšējo pasauli, starēnieši – lepnāki, bet elstenieši – sirsnīgāki. Par šodienu man grūti spriest, jo kopš aiziešanas pensijā esmu atgājusi malā no visām pagasta darīšanām un notikumiem. Kādreiz nelielajai cilvēku saujiņai, kas mīt Elstēs, notikums bija pulcēšanās pie autoveikala, bet tagad visiem ir vieglās automašīnas, brauc, kur vien vēlas. Mēs ar vīru vienu dienu nedēļā saucam par maizes dienu, jo tad braucam uz Gulbeni iepirkties.
Jums ir vēl kāda apjomīga kolekcija.
(Smejas.) Daudzus gadus cītīgi krāju apsveikuma kartītes, uz kurām attēlotas tikai rozes. Tās esmu salīmējusi daudzos albumos. Pēdējā laikā neesmu skaitījusi, bet noteikti ir vairāk nekā pustūkstotis kartīšu.
Piederat cilvēkiem, kam mājās vienmēr kāds darbs pa rokai?
Noteikti. Ja ir sava māja un dzīve laukos, tad slinkumam vietas nav. Sabruka vecā kūts, tagad pamazām visu novācam, vairs nespējam ātri tikt ar visu galā. Meitas arī atskrien palīgā, kad vien var. Visām jau savs darāmais un dzīve. Ar māju saistītu ieceru arī ir daudz. Cītīgi stādām dažādus kokus, piemēram, egles, priedes, ošus, kļavas. Šogad iestādījām bērzus, lai pamazām veidojas pašiem savs parks, vai tad tikai klajumā raudzīsies? Katru kociņu aprūpējam. Pie vecā avotiņa gribam izrakt arī nelielu dīķi. Stādīšana mums ir asinīs, jo tas dara prieku. Īpaši vasarā, kad viss zied un zaļo. Man ļoti patīk ceriņi un to smarža. Lai kādu naudu man piesolītu, Elstēs turēšos, kamēr vien varēšu.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Antonija Šminiņa.
– Dzimusi: 1942.gada 8.jūnijā Galgauskas pagastā.
– Izglītība: Gulbīša vidusskola, Smiltenes lauksaimniecības tehnikums, Valmieras stikla šķiedras rūpnīcas profesionāli tehniskā skola.
– Darbs: zootehniķe kolhozā “Taisnība”, šķirnes lopu bāzē, Vidzemes ciltslietu stacijā, Daukstu pagasta padomē.
– Ģimene: precējusies, ir trīs meitas Velga, Daina un Liene, vīrs Andrejs.
