Kādai māmiņai piedzima dēliņš. Viņš auga kā visi bērni. Reizēm pablēņojās, reizēm paniķojās. Bet tad kādu dienu puika vairs negribēja ēst kartupeļus un biezpienu, bet sāka prasīt “čupa – čups” konfektes.
Kādai māmiņai piedzima dēliņš. Viņš auga kā visi bērni. Reizēm pablēņojās, reizēm paniķojās. Bet tad kādu dienu puika vairs negribēja ēst kartupeļus un biezpienu, bet sāka prasīt “čupa – čups” konfektes. Laikam jau kāds no draugiem bija iedevis pagaršot, un nu puisītim kārums vien bija prātā. Lai zēnam nebirtu asaras, māte tās bieži pirka, jo pārlieku puisēnu mīlēja un lutināja. Arvien biežāk visi pierada zēnam rokās vienmēr redzēt konfektes. Tā pavisam drīz paziņas puisēnu iesauca par Čupīti.
Ar laiku puisēns kļuva resns un tūļīgs, jo viņam arvien vairāk gribējās tikai gulēt un lasīt pasakas, un, protams, ēst “čupa – čups” konfektes. Pagalmā bērni par viņu smējās, bet Čupītim tas bija vienalga, jo ar tiem viņš draudzēties labprāt negribēja.
Kādu rītu Čupītim sāka sāpēt zobi. Īsti pat nevarēja saprast, kurš tas īstais vainīgais. Lai arī vaigs bija sapampis, pie zobārsta puisēns negribēja doties, jo ļoti baidījās. Tomēr beidzot māmiņa viņu pierunāja, apsolot nopirkt veselu saldumu trauku, pilnu ar “čupa – čups” konfektēm.
Zobārste Čupīša slimo zobu izrāva un dažiem caurajiem zobiem uzlika zāles. Tā bija ļoti nepatīkama pusstunda Čupīša dzīvē, un, sēžot zobārsta krēslā, viņš par to vien domāja, ka konfektes vairāk neēdīs. Pēc tam ārste ieteica Čupītim bieži tīrīt zobus, mazāk ēst saldumus un vairāk grauzt burkānus, kāpostus un ābolus. Vairāk skraidīt laukā un spēlēt bumbu.
Čupītis ar lielāko prieku paklausīja. Vispirms viņš visas mātes pirktās konfektes izdalīja kaimiņu bērniem, bet pats sāka ēst ābolus. No rītiem ar gardu muti izdzēra glāzi sulas. Vēl Čupītis iemācījās braukt ar trīsriteni un drīz vien kļuva gluži normāls puisēns. Slaids un vingrs. Ne vēsts vairs no tūļīgā un apaļīgā Čupīša.
Arī māmiņai viņš kļuva labs palīgs. Bet “čupa – čups” konfektes ēda tikai retu reizi – uz Ziemassvētkos vai dzimšanas dienā.
Nu zēnam bija daudz draugu, jo viņš allaž bija smaidīgs, dzīvespriecīgs, kustīgs un izpalīdzīgs. Tagad Čupītis bija parasts smaidošs puika ar mūsainu sejiņu. Tāds pats kā visi citi. Un nu visi atcerējās, ka viņam bija arī vārds – Māris. Saldais vārdiņš Čupītis, ko savulaik mīļi bija piešķīrusi māmiņa, drīz vien visiem aizmirsās.
