Gulbenes mūzikas skolas skolotājai Venerandai Rubenei ceturtdien apritēja 60 gadi, bet šodien viņas rokās guls ziedi, ko dāvās radi, kolēģi un skolēni. Par godu skaistajai jubilejai izskanēs arī daudzi muzikāli sveicieni.
Gulbenes mūzikas skolas skolotājai Venerandai Rubenei ceturtdien apritēja 60 gadi, bet šodien viņas rokās guls ziedi, ko dāvās radi, kolēģi un skolēni.
Par godu skaistajai jubilejai izskanēs arī daudzi muzikāli sveicieni.
– Kā jūtaties šajā dzīves jubilejā?
– Esmu mazliet samulsusi. Man šķiet, ka tas nav nemaz tik liels vecums. Liekas, ka nupat tikai te esmu atnākusi strādāt, taču ir bijis tik daudz notikumu un gadi ir tik ātri aizskrējuši. Varbūt tieši tāpēc, ka laiks tik ātri skrien, šķiet, ka nemaz tik ilgi šajā pasaulē neesmu dzīvojusi.
– Cik sen jūs esat saistīta ar Gulbenes mūzikas skolu?
– Šeit esmu kopš 1970.gada. Šī ir mana pirmā un vienīgā darbavieta. Mūzika man ļoti patika. Ģimenē tautasdziesmas labprāt dziedāja gan māmiņa, gan tētis, taču mūziķi viņi nebija. Mana pirmā īstā iepazīšanās ar mūziku sākās skolā, dziedāšanas stundās. Kad dziedāšanas skolotāja spēlēja klavieres, man šķita, ka es nokļūstu debesu valstībā. Es biju lauku bērns un līdz tam šādu mūziku biju dzirdējusi tikai radio, taču, kad pati sāku ar to saskarties, bija ļoti interesanti.
Pirmā mana klaviatūra bija izveidota no papīra, un uz tās es mēģināju spēlēt. Notis iemācījos ļoti ātri, taču mūzikas skolā sāku mācīties ļoti vēlu, skolā tad jau gāju 6.klasē. Biju jau tādā vecumā, kad neļāva spēlēt klavieres, jo tās jāspēlē jau kopš mazotnes, savukārt akordeons ir vairāk piemērots lieliem bērniem, tāpēc arī to izvēlējos. Jā, tas ir smags instruments, taču man tas nesagādāja nekādas problēmas. Mācoties katru instrumentu, ir jāiziet cauri zināmām grūtībām, piemēram, spēlējot vijoli, ir jāmāk visu laiku noturēt rokas, augstu paceltas. Mēs instrumenta smagumu nemaz neizjūtam, jo lielākoties spēlējam sēžot, turklāt instruments tiek piemērots katram cilvēkam.
Mūzikas skolu absolvēju reizē ar vidusskolu, tas man iznāca ļoti interesants gads. Tūdaļ arī aizgāju mācīties uz Daugavpili. Mana mūzikas skolas skolotāja bija no turienes, un viņa man arī ieteica turp doties. Ceļš no Madonas puses, protams, uz Daugavpili bija tāls, taču es biju apņēmīga. Pēc diploma saņemšanas tolaik visi kaut kur tika norīkoti strādāt. Man tika piedāvātas trīs izvēles iespējas, un es izvēlējos tuvāko mājām – Gulbenes mūzikas skolu. Šobrīd šeit vadu jau 37. darba gadu, esmu šeit jau kā mēbele (smejas).
– Gulbenes mūzikas skolā jūs satikāt arī savu nākamo vīru.
– Jā, varētu teikt, ka mūzika mūs ir savedusi kopā. Ar Vilni iepazināmies 1971.gadā. Viņš bija tikko atnācis no armijas un sāka šeit strādāt. Abi esam šeit aizvadījuši ilgus darba gadus. Mēs ar vīru, kā arī skolas direktore Austra Veikšāne ar dzīvesbiedru Donātu strādājam šeit visilgāk. Pārējie pedagogi lielākoties ir mūsu audzēkņi, kā arī jaunpienācēji.
– Vai mūzikas skolas skolotāja darbs ir sarežģīts?
– Kā jau visu pedagogu darbs tas ir ar savām grūtībām un arī ar savu skaistumu. Ir patīkami, kad bērns sāk kaut ko saprast, kad ir kāds panākums, taču ir jārēķinās, ka ir jāiegulda smags darbs, turklāt tas ir ļoti atbildīgs. Ir jādomā ar bērna domāšanu, jācenšas uztvert viss tā, kā to uztver viņš, un tā ir pedagoga lielākā māksla. Par daudzu bērnu palikšanu mūzikas skolā ir bijis arī jāpacīnās. Protams, visus man nav izdevies pierunāt turpināt mācības, nevis atstāt tās pusceļā, bet par katru pierunāto pēc tam ir milzīgs gandarījums.
– Vai atceraties visus savus audzēkņus?
– Šajos gados man ir bijis daudz audzēkņu. Visus vārdos droši vien nevarēšu atcerēties, taču ļoti daudzus atceros, sevišķi tos, kas aizgājuši kaut kur tālāk pa mūzikas līniju. Par to skolotājam ir liels gandarījums. Neliegšu, bija arī gadījums, kad vienu meiteni mēģināju atrunāt, lai viņa savu dzīvi nesaista ar šo profesiju, jo sapratu, ka viņai nav iespējams tāls ceļš mūzikā. Viņa bija ļoti kautrīga, viņai nevarētu kļūt par mūzikas pedagogu. Ir grūti sevi pārvarēt, iziet klases priekšā un mācīt mūziku.
– Kas jums sagādā lielāko prieku?
– Vislielāko prieku sagādā bērnu panākumi, labi starti konkursos. Šogad, piemēram, mēs ar akordeonistu ansambli piedalījāmies duetu konkursā. Lai arī palikām tieši zem godalgoto strīpas, man šķiet, ka arī tas ir augsts sasniegums. Citkārt ir bijušas arī trešās un pirmās vietas.
– Vai esat stingra skolotāja?
– Iespējams, reizēm vajadzētu būt arī stingrākai, taču es esmu iecietīga pret saviem skolēniem. Ja kāds nav iemācījies, uzreiz sliktu atzīmi nelieku. Esmu saņēmusi ļoti daudz pateicības vārdu no skolēniem, tātad viss ir bijis kārtībā – esmu bijusi gan pietiekami stingra, gan arī pietiekami pielaidīga.
– Vai skolēni agrāk un tagad atšķiras?
– Pat ļoti. Kādreiz bērni bija čaklāki un uz viņiem varēja vairāk paļauties, ar viņiem varēja sarunāt – ja kaut kas bija steidzami jāpaveic, bērni saņēmās un izdarīja, tagad tas ir grūtāk, bērni ir kļuvuši vienaldzīgāki. Nevar noliegt, visos laikos, protams, ir bijuši arī tādi bērni, kas strādāja bez pamudinājuma. Un tomēr – bērni ir un paliek bērni, ar savām draiskulībām un arī nopietnību.
Kādreiz gan uz mūzikas skolu nāca mācīties daudz vairāk bērnu, arī akordeonu skolēni spēlēt izvēlējās vairāk. Mūsdienās laikam ir mainījušās vēlmes un arī prioritātes. Talantīguma ziņā gan nav jūtamas lielas atšķirības. Kam ir talants, tam ir, taču tas nav galvenais panākumu garants. Galvenās ir darbaspējas. Talants reizēm pat var traucēt, jo bērns var palikt iedomīgs, taču ko dod laba dzirde, ja bērnam nekust pirksti?
– Vai varat sevi iedomāties bez skolas?
– Laikam jau ne. Visa mana dzīve ir tai veltīta. Esmu šeit pieradusi, nestādos priekšā, ko citu es varētu darīt. Mani nekas cits nesaista. Patiesību sakot, man pat nekad nav arī ienākusi prātā doma mainīt darbu. Esmu apmierināta ar to, jo es mīlu bērnus.
– Vai pati šobrīd daudz spēlējat?
– Jaunībā spēlēju vairāk, tagad gan pavisam maz – tikai tik, cik kaut ko stundās demonstrēju skolēniem. Es tāda īsti koncertējoša akordeoniste neesmu. Tiesa, tas arī visiem nav nemaz dots. Spēlēt publikai ir grūts uzdevums, man šobrīd akordeona spēle ir vairāk nepieciešama pedagoģiskajam darbam.
– Cik ļoti jūs ietekmē mūzika?
– Kad paliek grūti vai arī gluži pretēji – ir liels prieks, man patīk klausīties mūziku, īpaši klasisko, moderno mūziku es laikam īsti neizprotu, esmu vecmodīga. No klasiķiem mans komponists ir Volfgangs Amadejs Mocarts. Viņa mūzika man ir patikusi jau kopš bērnības. Lai arī akordeonam šī komponista skaņdarbi nav īsti piemēroti, klausīties man tos ļoti patīk.
Mūzika ar mani kopā ir vienmēr un visur. Nevaru iedomāties, ka tās nebūtu. Katru darbdienu es skolēniem mācu mūziku, arī mājās klausos mūziku, ja vien ir iespēja, labprāt apmeklēju dažādus koncertus. Kādreiz jaunībā dziedāju arī korī. Taču, kad mūzikas kļūst par daudz, atslodzei dodos uz dārzu. Tas arī ir mans hobijs. Audzēju no visa pa drusciņai, taču man ļoti patīk audzēt ķirbjveidīgos augus un arī puķes. Manas mīļākās puķes ir lilijas un mārtiņrozes, bet visas puķes ir skaistas, sākot no vissmalkākā pļavas ziediņa līdz grandiozām dārza puķēm.
– Ko noteikti vēl gribētos paveikt?
– Ar vīru abi vecumā izdomājām, ka jāiegūst pedagoģijas bakalaurs. Mācījāmies Rēzeknes augstskolā. Savulaik augstāko izglītību nevajadzēja, bet tagad esam priecīgi, ka tas ir paveikts. Mācīties taču nekad nav par vēlu. Abi soli solī mācījāmies un viens otram palīdzējām, viens darīja vienu darbiņu, otrs – jau nākamo. Vīram man ir jāsaka liels paldies, viņš mani tur ievilka, taču es ne mirkli nenožēloju, tas bija interesants laiks.
Ko vēl vajadzētu paveikt? Manā vecumā laikam jau neko dižu vairs nevajag. Pēc diviem gadiem mūzikas skola ir jāabsolvē pieciem maniem audzēkņiem, gribas, lai viņiem viss izdotos. Mūs priekšā gaida nopietns darbs.
– Ko jūs vislabprātāk darāt?
– Kādreiz man ļoti patika adīt, taču tagad no šī darbiņa esmu novērsusies. Man patīk lasīt grāmatas, sevišķi par dzīvniekiem, arī pašiem mājās ir viena četrkājaina meitene, par ko rūpēties. Grāmatas es varētu lasīt ļoti daudz, ja vien būtu tik daudz laika. Tā ir brīnišķīga un citāda pasaule, kurā var paslēpties gan no apkārtējiem, gan slikta garastāvokļa un justies atbrīvoti. Tādas pašas izjūtas sniedz arī mūzikas pasaule.
