Ir kāda aprīļa sākuma diena, darbs skolā, jāgatavo koris skatei, un vēl kora jubilejas koncerts stāv uz sliekšņa. Kora diriģentei Anitai Ledainei rūpju un darba ārkārtīgi daudz.
Ir kāda aprīļa sākuma diena, darbs skolā, jāgatavo koris skatei, un vēl kora jubilejas koncerts stāv uz sliekšņa. Kora diriģentei Anitai Ledainei rūpju un darba ārkārtīgi daudz. Negaidot atskan telefona zvans no rajona koru virsdiriģentes ar it kā, starp citu uzdotu jautājumu – vai Lizuma koris nevēlas 12. un 13.maijā doties ar koncertu uz Lietuvu Rītavas katoļu baznīcā.
Diriģente Anita bez lielas apdomāšanas piekrīt, un sākas repertuāra gatavošana vieskoncertam. Jā, ar mēģinājumiem vienreiz nedēļā ir par maz, visi sasparojas un atrod laiku sadziedāties biežāk, neviens nevēlas pievilt savus diriģentus, bet godam tikt ar visu galā.
Sestdienas nakts, kuram sanācis pagulēt vairāk, kuram mazāk, bet pulksten 4.00 visi dziedātāji ir pagasta autobusā un sākas septiņu stundu garais ceļš pie kaimiņiem Lietuvā. Ceļš ir garš, kāds mēģina atgūt neizgulēto, bet lielākā daļa noklausās pamatīgu Bībeles stundu kāda korista sniegumā. Tā mēs, garīgi paskoloti, vēl pirms pusdienlaika esam Rītavā.
Ar patiesu sirsnību mūs sagaida gide Romualda – enerģiska, sirsnīga sieviete labākajos gados. Romualdas pavadībā sākas ekskursija pa apkārtnes ievērojamākajām vietām. Pēc stundas jau esam Klaipēdā uz prāmja, ceļā uz Kuršu kāpu, fantastisku veidojumu Baltijas jūras krastā, kas kā pussala vairāk nekā simts kilometru garumā sargā Lietuvas krastu no Baltijas jūras vējiem.
Mūsu pirmais apskates objekts ir Jūras muzejs, kas izvietots viduslaiku cietoksnī un jau daudzus gadus iepazīstina savus apmeklētājus gan ar kuģniecības vēsturi, gan ar neskaitāmiem jūras iemītniekiem, kuri bez emocijām nespētu atstāt pat visskeptiskākos apmeklētājus. Un, protams, muzejam blakus esošais delfinārijs ar divreiz dienā notiekošu delfīnu un roņu izrādi, kuru skatoties neticas, ka kaut kas tāds ir baudāms tepat kaimiņos dažu stundu brauciena attālumā.
No Jūras muzeja dodamies uz augstāko vietu Kuršu kāpā – Parnadžiu kalnu, kas atrodas pie pašas Kaļiņingradas apgabala robežas. Ceļš ir gandrīz simts kilometru garumā. Pa ceļam redzam vēja spēka noliektas priedes, kuras par spīti vējam turpina augt un sargāt krastu no vēja trakajām izdarībām. Pēc brīža paveras aina, kas liek visiem paklusēt un aizdomāties – milzīgā platībā izdegušas krasta priedes, melna zeme un stumbri, kā drūms, monumentāls vēstījums cilvēka neapdomīgas rīcības sekām.
Vēl brīdis ceļa, un uzbraucam Parnadžiu kalnā, uzejot augstākajā vietā, ko rotā milzīgs saules pulkstenis, kura darbību tā īsti neviens arī neizpratām, skatam paveras skats, kas atgādina tuksnesi ar saviem smilšu plašumiem un kontrastainām meža līnijām tajā, sajūta, it kā atrastos citā pasaules malā.
Ir jau vakars, tiek nolemts doties uz naktsmītni Rītavas lauksaimniecības skolas kopmītnēs. Ir jau ieslēgts televizors, un izturīgākie dzīvo līdzi “Eirovīzijas” notikumiem, bet lielākā daļa, noguruma pārņemti, dodas pie miera, lai godam priecētu rītdienas koncerta klausītājus.
Nākamajā rītā, labi izguldīti un “sabrokastoti”, dodamies uz baznīcu, mums ir pavisam neilgs laiks mēģinājumam, jo tūlīt sāksies dievkalpojums, pēc kura ir koncerts ar Rītavas kora, stīgu kvarteta un mūsu uzstāšanos.
Tāds neliels satraukums, skatītājus jau priecē mājinieku kolektīvi, tūlīt, tūlīt tiksim aicināti uz “skatuves”. Visas baznīcas sēdvietas pilnas skatītāju, pasākuma vadītāja aicinājuma vadīti, izejam zem baznīcas velvēm, skatītāju priekšā, esam viesi cerībā sniegt gandarījumu saviem klausītājiem. Diriģenta žests, un atskan pirmie akordi, kas liek pašiem notrīsēt lieliskajā baznīcas akustikā, skaņas piepildītā telpa spēj ieraut tajā visu mūsu būtību. Kāda neaprakstāma sajūta, redzot atzinību skatītāju sejās! Kāds paņem lakatiņu un pieliek pie acīm. Tā laikam ir izdošanās, kas spēj aizkustināt un vēlēties atgriezties.
Aplausu pavadīti, esam beiguši savu uzstāšanos, saņemam koncerta rīkotāju atzinību un stājamies kopīgam foto kora arhīvam, pēc kura seko koncerta dalībnieku kopīgas pusdienas. Pusdienas ir bagātīgas, kādā tieši šim nolūkam noīrētā, ļoti mājīgā guļbūves krodziņā. Laikam jau esam pamatīgi izsalkuši, bet ieturējušies iesākam pa kādai dziesmai, kurām saprotamu iemeslu dēļ Rītavas muzikanti nespēj pievienoties. Pēc brīža jau taisāmies uz māju pusi. Patiesi sirsnīga atvadīšanās un rīkotāju vēlme redzēt mūs arī nākamajā gadā pavada mūs atceļā uz Latviju. Gandarījuma un lielisku emociju bagātināti, uzsākam ceļu uz mājām. Kā būtu noderējusi pirmdiena – brīvdiena!
Vēlamies pateikties Lizuma pagasta padomei par atbalstu, mums ir patiess prieks censties!
