Vakar Latvijas skolās ar klusuma brīdi tika pieminēta 15 gadus vecā Justīne Legzdiņa, kā arī visi tie bērni, kuri gājuši bojā līdzīgos vardarbīgos gadījumos.
Vakar Latvijas skolās ar klusuma brīdi tika pieminēta 15 gadus vecā Justīne Legzdiņa, kā arī visi tie bērni, kuri gājuši bojā līdzīgos vardarbīgos gadījumos. Kas, jūsuprāt, būtu jādara, lai šādus noziegumus pret bērniem nepieļautu?
– Mārīte Korne no Gulbenes:
Liela nozīme ir audzināšanai ģimenē, jo arī varmākas aug ģimenē. Ja ģimenēs ir mūžīgie skandāli, ja vecāki dzīvo un strādā ārzemēs vai kaut kur citviet Latvijā, kāda bērniem ir dzīves pieredze? Mēs nevaram galvot, kas notiks ar šo bērnu, kad viņš izaugs liels. Ļoti daudz bērnu ir pamesti. Vecāki neuzņemas atbildību par bērnu audzināšanu, lai gan tas ir viņu galvenais pienākums.
Es īsti nepārzinu policijas sistēmu, taču bieži vien ir dzirdēts, ka pazudušus bērnus sāk meklēt tikai pēc dažām dienām, cerot, ka bērns pats atgriezīsies mājās. Paldies Dievam, ka tagad ir atjaunota šī speciālā pazudušo cilvēku meklēšanas koordinācijas nodaļa, ceru, ka tagad viss notiks stingrāk. Bērni, manuprāt, būtu jāmeklē uzreiz.
Bērni nav pasargāti ne laukos, ne pilsētās. Dienas laikā viņiem kāpņu telpā var uzbrukt dažādi aizdomīgi cilvēki gan ar seksuālām, gan ar vardarbīgām tieksmēm. Būtu vairāk jārūpējas par bērnu drošību, taču, kā to nodrošināt, ir grūti pateikt. Pašvaldībām būtu jāmēģina kaut kas darīt lietas labā. Skolas kompetencē tas noteikti nav, jo skola atbild par to, kas ir tās telpās, bet vecākiem, pašvaldībām, sabiedrībai būtu jāmeklē risinājumi.
– Sanita Lazdiņa no Stradiem:
Pirmkārt, pašvaldībām būtu jānodrošina bērnu aizvešana un atvešana uz skolu ar autobusu, lai viņiem nebūtu jāiet kājām vairāki kilometri. Ar skolotājiem skolā tikām arī pārrunājuši, ka izvarotājiem un pedofiliem vajadzētu noteikt daudz bargākus sodus, iespējams, pat vajadzētu atjaunot nāves sodu, jo tas ir ļoti smags noziegums.
Arī ģimenēs ir jārunā ar bērniem par drošību. Taču esmu arī ievērojusi – lai arī ar bērniem ir pārrunāti, drošības jautājumi, viņi tik un tā dara pa savam. Līdz brīdim, kamēr kaut kas nav noticis ar tuviem cilvēkiem, bērni domā, ka ar viņu nekas slikts nenotiks.
