Rankas pagasta mežā kāds vīrs zīmīgā datumā – Mātes dienā – atradis un savai dzīvbesbiedrei mājās pārnesis murķeļu pudurīti. Tas audzis klajumā.
Rankas pagasta mežā kāds vīrs zīmīgā datumā – Mātes dienā – atradis un savai dzīvbesbiedrei mājās pārnesis murķeļu pudurīti. Tas audzis klajumā. Visas sēnes ir cieši piekļāvušās cita citai, tās labi turējās kopā un bija arī jānogriež kopā – viss pudurītis ar vienu griezienu.
Puskilogramu smagā murķeļa pika tika nogādāta “Dzirksteles” redakcijā iemūžināšanai.
Par murķeli literatūrā atrodamas visai pretrunīgas ziņas. Agrākajā literatūrā rakstīts, ka tajā ir indīga viela – helvelskābe, kas, sēnes vārot, pāriet novārījuma ūdenī. 20.gadsimtā ķīmiķi atklāja, ka nekāda helvelskābe neeksistē, bet šajās sēnēs ir ļoti indīgs alkaloīds – giromitrīns, kas vārot nesadalās un novārījuma ūdenī nepāriet. Giromitrīns sadalās, žāvētas sēnes glabājot nenoslēgtā traukā pusgadu. Taču arī tad sadalās ne viss giromitrīns, kas ir šajās sēnēs. Tāpēc speciālisti iesaka iedzīvotājiem labāk no šo sēņu ēšanas atturēties. Tomēr daudzi cilvēki tās ēd, jo vectēvi un vecmāmiņas tās ir ēduši. Pitrms šīs sēnes lietošanas uzturā tā tomēr ir kārtīgi jānovāra un novārījuma ūdens jāizlej. Nedrīkst arī šo sēņu maltītes ēst vairākas reizes pēc kārtas un kopā ar tām dzert alkoholiskos dzērienus.