“Mīlestībai nav smagu nastu, tā nejūt raizes, tā tiecas paveikt šķietami nepaveicamo, tā neaizbildinās ar neiespējamo…
“Mīlestībai nav smagu nastu, tā nejūt raizes, tā tiecas paveikt šķietami nepaveicamo, tā neaizbildinās ar neiespējamo… Tā grūti pūlas, taču nepagurst; tā izjūt spaidus, taču nemainās; tā izjūt nemieru, taču nesamulst; mīlestība tiecas augšup kā dzīva liesma un degoša lāpa, droši pārvarot visus šķēršļus…” (Tomass Kempiss)
Kamēr citi diskutē, vai pavasarī cilvēki iemīlas biežāk nekā citos gadalaikos, šodien Gulbenes dzimtsarakstu nodaļā pēc 50 kopā nodzīvotiem gadiem Anna un Ēriks Pētersoni ar jāvārdu viens otram vēlreiz apliecina mīlestību. To mīlestību, kas ne uz brīdi nav attālinājusies no Annas un Ērika sirdīm.
“Mēs nekad neesam viens otru mānījuši, pat ar vārdiem ne, tikai katru brīdi tiekušies viens pēc otra,” saka Ēriks, bet Annas acīs izlasāma tāda pati atbilde. Ne jau vienmēr visu iespējams izteikt vārdos. Dažreiz labāka par tiem ir mīlestības valoda, kam piestāv saprotošs acu skatiens, smaids, glāsts vai klusa otra cilvēka klātbūtne.
Nolūko Gulbenē
“Apprecējāmies 1951.gada 13.martā. Mūsu vienīgā lielā bagātība toreiz bija jaunība un mīlestība. Pat kāzas nebija būtiskas. Tikai vēlējāmies būt kopā katru brīdi. Uzlūkot viens otru, dzirdēt balsi,” atceras Anna, bet Ēriks steidz minēt Gulbenes vārdu, jo te viņš pirmo reizi ieraudzījis Annu, lai uzlūkojot saprastu, ka viņa ir īstā un vienīgā visam mūžam. Ēriks ir lepns, ka viņa dzimtā pilsēta ir Vidzemes Šveice – Cēsis, bet Annas – Madona. “Es mācījos arodskolā, ko pabeidzu 1947. gadā. Tad vajadzēja atstrādāt valstij četrus obligātos gadus. Biju elektriķis, tāpēc sūtīja darbā uz dažādiem Latvijas rajoniem. Nokļuvu Gulbenē, lai piedalītos saldētavas celtniecībā, ierīkojot elektroiekārtas,” Ēriks kavējas atmiņās, ļaujot tajās ienākt arī Ērikai. “Gulbenē pēc kara darba nebija. Jauna būdama, neko nedarīdama nedzīvoju. Vai nu mācījos, vai strādāju. Sāku strādāt celtniecībā un kopā ar citiem būvēju saldētavu. Ēriks saka, esot mani ieraudzījis jau pirmo reizi, atbraukdams komandējumā uz Gulbeni. Es esot stāvējusi pie javas maisītāja,” atceras Anna. “Sākām abi satikties. Anniņa uzaicināja ciemos,” iestarpina Ēriks. Tā visu mūžu, viens otru papildinot.
Tāds liktenis
Tikai Annai un Ērikam pieder tolaik tikšanās brīžos runātie vārdi, bet dziedātās dziesmas sirdīs skan arī šodien. “Anniņa spēlēja ģitāru. Es arī mazliet pratu. Dziedādami un spēlēdami viens otru arī iepazinām. Dziedājām gan par meldermeitiņu, gan likteņdzirnām, kas mūžu maļ, gan par Gaujmalu un mīlestību,” stāsta Ēriks un atzīstas, ka abi ar dzīvesbiedri bieži vien pārrunājot kopā nodzīvoto laiku. Viņi ir pārliecināti, ka vienu otram viņus lēmis liktenis, jo varēja būt tā, ka Ēriku uz Gulbeni darbā neatsūta, ka Anna tolaik strādā citā objektā. Varēja būt. Komandējums Ērikam beidzās, un vajadzēja braukt uz Rīgu. “Viņš atnāca pie mums un atsveicinoties teica, ka drīz atgriezīsies. Es toreiz par to nedomāju, bet pagāja četras dienas un, pati nesaprazdama, kāpēc, sāku uzlūkot pulksteni, bija tāds ar dzeguzi, un gaidīt. Laikam sirds juta, ka Ēriks atbrauks. Viņš atbrauca,” Anna atkal iztēlē skata gaidu pilnās dienas vakaru.
Lepnu kāzu nebija
“Sākām dzīvot kopā. Runājām ar sievastēvu, ka vajadzētu reģistrēt laulību. Atceros, abi aizgājām uz dzimtsarakstu nodaļu, kas atradās Rīgas un Bērzu ielas stūra mājā. Mums nebija ne liecinieku, ne vedēju, ne mūzikas. Pēc sarakstīšanās darbiniece mums paspieda roku, novēlēja laimi, un mēs divatā atnācām mājās. Tad atnāca Anniņas draudzene ar vīru. Visi pasēdējām, iedzērām šņabīti. Lepnu kāzu nebija, visam pāri – tikai vēlēšanās būt kopā,” saka Ēriks, ciešāk satverot sievas roku. Ne viņš, ne Anna neatceras, ko kāzu dienā viens par otru domājuši, bet laimīgi bijuši noteikti. Ērika vecākiem dēla kāzās nebija lemts piedalīties, jo 13 gadu vecumā viņš kļuva bārenis, bet varbūt tieši viņu klusā svētība joprojām turpina sargāt divu cilvēku mīlestību.
Domā un runā vienu
Saka, cilvēki, kas uz mūžu lemti viens otram, ir mazliet līdzīgi ne tikai ārēji, bet arī domās. “Laikam jau ir tā, ka ikviens cilvēks meklē savu otro pusi. Laimīgi ir tie, kam izdodas atrast. Citi meklē visu mūžu, bet neatrod. Mēs esam atraduši, jo bieži ir tā, ka to, ko viens domā, otrs pasaka. Vai abi reizē vārds vārdā pasakām vienu,” saka Anna. Viņa un Ēriks atceras arī kopīgās dzīves sākumu, ko par vieglu nenosauc. “Nekā mums nebija. Tikai mīlestība,” izskanot šiem vārdiem, Ēriks sevi atkal redz kā ganu zēnu un kalpu puisi, kam saimnieka alga tik vien kā vēdera tiesai, bet Anna ciešāk savij roku pirkstus, kam vairs nav jaunības gadu slaikumu. To paņēmis darbs. Tomēr arī šodien viņa dzīvo ar pārliecību, ka cilvēkam sevi jāciena. “Man daudzkārt prasa, kam tu, Anna, tā posies. Tad es atbildu, ka nevienam, pati sev. Aplami domā tās sievas, kas, pie vīra tikušas, uzskata, ka pat matus var nesukāt. Manuprāt, ja tev blakus ir vīrs, jārūpējas vēl vairāk,” saka Anna, Ērikam viņu cieši uzlūkojot. Viņam sieva vēl aizvien ir pati skaistākā un labākā. Tas nekas, ja matos nelūgts iezadzies sirmums, ja solis nav tik veikls, ja manīt liek kaulu un nervu sāpes.
Glabā ģimenes relikviju
Dažādas ir cilvēku izjūtas, uzskatot mazu zīdaiņa krekliņu. Annai un Ērikam tā ir dārga ģimenes relikvija, kur ar sarkaniem diegiem izšūti divi burti Ē un P.
“Šo krekliņu pirms septiņdesmit viena gada, Ēriku gaidot, izšuva viņa mamma. Krekliņu valkāja Ēriks, abi mūsu dēli tajā izauguši, visi četri mazbērni to panēsāja, bet šogad to apvilka arī mazmazmeitiņa Valērija,” stāsta Anna, bet mazais apģērba gabals pat nenojauš, cik cieši spējis saistīt četras paaudzes.
Ir sens ticējums, ka šādai saiknei esot liels spēks. Mēs par to esam piemirsuši, bet mūsu vecmāmiņas atceras. Tas palīdzējis Annai izturēt arī tad, kad viņa ar pirmo dēlu zem sirds, atvadījusies no Ērika, kas uz četriem gadiem iesaukts obligātajā karadienestā. Visu šo laiku, tikai vēstules bijušas viņu mīlestības un dzīves notikumu liecinieces.
Kopīgi izaudzināti dēli Guntis un Andris, tāpēc Annai un Ērikam nav lielāka prieka, ka arī viņu ģimenēs valdot savstarpēja sapratne un mīlestība, kas no paaudzes pāriet paaudzē.
Paliek mīlestība
Mīlestība, ko mēs dāvājam viens otram, ko dāvājam citiem, ir vienīgais, kas mums paliek. Anna un Ēriks visu mūžu ir bijuši bagāti nevis ar to, kas viņiem pieder, bet gan ar to, bez kā var iztikt. Viņi ir pārliecināti, ka gadi nevienu nepasargā no mīlestības, toties mīlestība spēj cilvēkus pasargāt no vecuma.
Šodien Annas un Ērika Pētersonu zelta kāzu dienā būs gan goda vedēji, gan šīs skaistās kopdzīves liecinieki, skanēs Mendelsona kāzu maršs, smaržos ziedi, un pavasarīgais gaiss būs pilns laba vēlējumu. Ēriks apskaus Annu un tikai viņai vien dzirdot klusi sacīs, ka vislieliskākais, kas vīrietim šaisaulē var piederēt, ir sievietes sirds. Ko atbildēs Anna, mēs zinām, jo viss kopīgais zelta mūžs ir kā viena elpa, vienas domas, viens prieks un vienas pārdomas.
