Uz vietējās upītes bija hidroelektrostacija, kas ražoja strāvu divām sādžām, taču katru pavasari to izskaloja, un vēlāk vairs arī neatjaunoja.
(3.turpinājums)
Uz vietējās upītes bija hidroelektrostacija, kas ražoja strāvu divām sādžām, taču katru pavasari to izskaloja, un vēlāk vairs arī neatjaunoja. Tad gaismu ražoja dīzeļi. Bieži iztikām ar svecītēm un petrolejas lampiņu, kas nebija nekas cits kā konservu kārbā ielieta petroleja un iekšā iemērkta dakts. Pie pašām durvīm 1955.gada ziemā stāvēja arī teliņš, un, nākot iekšā, tas bija jāpagriež, lai tiktu garām. Durvis visās mājās vērās uz iekšu, jo gadījās sniega vētras, un tad bija jārokas ārā. Sniegs bija dziļš un šautrs. Vienīgais lodziņš aizsala, un iekšpusē izveidojās bieza ledus kārta.
Skolas gaitas
Skolu sāku apmeklēt astoņu gadu vecumā, un tā atradās tikai kādi 300 metri no mājām. Ēka bija celta guļbūvē no netēstiem baļķiem un plašā apkārtnē bija vienīgā divstāvu māja.
1. un 3. un 2. un 4. klasi mācīja viena skolotāja vienlaikus un visus priekšmetus. Kārtība bija stingra: matus, ja varēja aizņemt ar pirkstiem, vajadzēja nogriezt. Parasti uzreiz izdzina no klases un sūtīja izpildīt šo prasību. No Alūksnes bija friziere Dambe, viņa mūs šķērēja, bet krievietes saviem bērniem apgrieza ar dzirklēm. Ejot barā, latviešu bērni samācījāmies lamuvārdus, un tos gadījās lietot arī skolā. Meitenes nosūdzēja skolotājiem, un mūs izslēdza no skolas, bez vecākiem nevarēja iet uz skolu. Mēs nesapratām, kas ir neglītie vārdi, un vecāki tāpat. Beidzot vecākiem par katru nieku apnika staigāt uz skolu, un dažas dienas dzīvojām savā vaļā. Tad skolotāja aicināja atkal iet skolā, un tā tikām atjaunoti. Ceturtajā klasē bija četri eksāmeni.
Taigas daba
Augu valsts diez cik bagāta nebija: neauga nekādi augļukoki un krūmi, ne platlapju koki, pat alkšņi ne. Arī dzīvnieku un putnu bija maz. Nedzirdēja tik ierastos cīruļus, un arī vārnu nebija. Melnie strazdi gan atlaidās. Mežā varēja sastapt burundukus (vāverēm līdzīgi), vāveres, zaķus (mainīja kažoku: ziemā balts, vasarā pelēks). Bija arī lāči, taču dabā redzēt nesanāca, vienīgi viņu apgāztos celmus un saplūnītos graudu maisus, kas bija palikuši pēc sējas.
Mūsu apvidū vecā taiga bija izdedzināta jau pirms 50 gadiem, un par dižajiem kokiem liecināja tikai apdeguši sveķaini celmi. Teica, ka dedzināts tīšām, jo nevarējuši dabūt ciet mežabrāļus. No ogām vienīgās bija ievu, un tās tika liktas pīrāgos. Bērni tās vāca un žāvēja. Nedaudz bija dzērvenes un meža zemenes. Taču veselu glāzi pielasīt nevarēja. Sēnes gan auga dāsni, sevišķi vilnīši, kurus bagātīgi sabēra ar sāli un kārtu kārtām lika muciņā. Uz maizes uzlikts, tāds “lamburgers” aizvietoja speķi.
Bērni strādāja
Bērniem pavasaros bija jāplēš tāsis, ar tām nosedza jumtus. Virsū vēl lika velēnas. Tā kā tāsis saplaisāja, tad katru pavasari lika virsū jaunas. Gar sādžu tecēja upīte, kurai nebija nosaukuma, bet zivis varēja līdz pusdienai samakšķerēt spaini. Āķu nebija, iztikām ar saliektu adatu, parasto diegu un misas gabalu pludiņa vietā. Zemi nemēsloja un no cūku kūts mēslus no kraujas dzina upē. Tur vasarās bija vienīgā vieta, kur sameklēt sliekas.
