Tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere: Visi ir nedaudz šokēti par to, ko pēc vienotā juristu kvalifikācijas eksāmena redz spogulī (saruna)

Jaunā tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere (JV) darbu sāka ar sarunām par algu pielikumu tiesu darbiniekiem, lai novērstu streiku. Kaut gan papildu finansējums būs, Lībiņa-Egnere intervijā aģentūrai LETA atzīst, ka lielākas cerības liek uz nākamo gadu, jo šīgada budžets kaut kādā ziņā ir pārmantots no iepriekšējās valdības, turklāt neatbilstošs finansējums nav tikai tiesu, bet arī, piemēram, Uzņēmumu reģistra darbiniekiem. Latvijas jaunā tieslietu ministre ir gatava iestāties arī par risinājuma meklēšanu, kā pārdot sankcijām pakļauto personu īpašumus, lai palīdzētu Ukrainai, bet uzsver, ka tas ES jādara visiem kopā. Tāpat viņa negatavojas atkāpties no vienotā juristu profesionālās kvalifikācijas eksāmena, lai gan tā rezultāti daudzus šokēja. Viņa iesaka augstskolām apzināties, ka eksāmens ir uz palikšanu, un ir jāstrādā, lai viņu absolventi var to nokārtot. Pretējā gadījumā tas var ietekmēt arī šo augstskolu akreditāciju un iespējas izsniegt augstākās izglītības diplomus tiesību zinātnē.

Kādas būs jūsu un Tieslietu ministrijas (TM) prioritātes 2023.gada budžetā?

Es šajā ziņā esmu mantojusi to, ka, tikko es uzsāku darbu, man uz galda bija vēstule ar tiesu darbinieku streika pieteikumu. Tā ir problēma, kura ir jārisina, un budžetā pašlaik ir iestrādāti pasākumi, kuri nodrošinās algu pielikumu tiesu sistēmā strādājošajiem 16 % apmērā. Savukārt visā tieslietu sistēmā kopumā – TM un tās padotības iestādēs – tik lielu pielikumu šajā ekonomiskajā situācijā mēs nevarējām virzīt. Tomēr mūsu darba kvalitāti var nodrošināt tikai labi un zinoši darbinieki, tādēļ man būs liels izaicinājums, kā motivēt darbiniekus, jo naudas budžetā ir tik, cik ir.

Otra lieta – man ļoti svarīgi ir stiprināt tiesu varu un Tieslietu padomi. Vairāk nekā 30 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ir ļoti svarīgi, lai būtu pilnvērtīgs dialogs starp visām trīs varām, lai mēs būtu valsts, kurā nav šaubu par demokrātijas līmeni un varas dalīšanu.

Trešais un vissvarīgākais – katram cilvēkam ir jābūt pārliecībai, ka tiesiskums Latvijā ir īsts un viņš to var sasniegt tad, kad ir nepieciešams risināt kādu strīdu tiesā, vai tas būtu indivīds, vai kāda juridiska persona. Un šis tiesiskums ir samērīgs laikā un izmaksās. Tas ir tas, pie kā mēs visu laiku strādājam.

Katrā no šiem jautājumiem ir panākts būtisks progress, bet ir vēl detaļas, pie kurām jāstrādā.

Vai 2023.gada budžets tādā veidā, kā tas ir sagatavots, tomēr var radīt problēmas atsevišķās tieslietu jomās vai struktūrās?

Ir daudz izaicinājumu. Viens no izaicinājumiem arīdzan ir mantots – tā ir situācija Uzņēmumu reģistrā (UR), kur atalgojumā pēc būtības netiek sasniegts pat minimums. Tādēļ es uzskatu, ka tieši UR kapacitātes stiprināšana ir viens no izaicinājumiem, un, ja šogad būtiskas izmaiņas nav iespējamas, tad nākamā gada budžetā finansējumam būs jābūt daudz lielākam. UR ir iestāde ar augsti kvalificētiem darbiniekiem, ar ļoti plašu funkciju apjomu. Piemēram, pret Krieviju un Baltkrieviju ieviesto sankciju jautājumā mēs redzam, ka UR, salīdzinot ar daudzām Eiropas valstīm, ļoti labi spēj nolasīt datus un identificēt gan sankcionētas individuālās, gan juridiskās personas, gan patiesā labuma guvējus. To spēj nodrošināt tikai labi kvalificēti darbinieki. Arī citās iestādēs ir problēmas, bet UR ir vissāpīgākais un jārisina visātrāk.

Tiesu darbinieku algu celšanai ir plānots atvēlēt 4,4 miljonus eiro. Vai nākamajā gadā algas varēs turpināt palielināt gan tiesu darbiniekiem, gan citās tieslietu jomas struktūrvienībās? Arī tiesu darbinieki prasīja vairāk par 16 % algas pielikumu.

Tas, protams, ies roku rokā ar Latvijas ekonomisko attīstību un budžeta iespējām. Bet, jā, es lieku cerības uz nākamo gadu, jo šī gada budžets kaut kādā ziņā ir pārmantots no iepriekšējās valdības, un mēs pašlaik drīzāk runājam par tehniskām iespējām kaut ko piekārtot, bet īsta iespēja izstrādāt politikas šai valdībai būs saistībā ar 2024.gada budžetu. Es noteikti vērsīšu visu kolēģu uzmanību uz to, ka situācija tieslietu nozarē ir kritiska.

Vai jūs pašlaik arī saredzat problēmas ar darbinieku piesaisti? Daudzi saka, ka tie paši juristi daudz labprātāk izvēlas strādāt privātajā sektorā.

Es, kopš esmu amatā, katru nedēļu tiekos ar TM departamentiem un to darbiniekiem. Es esmu ļoti gandarīta, ka redzu, ka ir tiešām ļoti motivēti un kvalificēti cilvēki, kuri, iespējams, citur varētu pelnīt vairāk. Viņus ministrijā notur apziņa, ka viņi var strādāt pie tiešām Latvijai nozīmīgiem jautājumiem. To es ļoti novērtēju, bet arī labi saprotu, ka ilgtermiņā tā nevar būt vienīgā motivācija neizvēlēties labāku atalgojumu. Tādēļ izaicinājums ir liels. Mums ir arī neaizpildītas štata vietas gan tiesās, gan ministrijā un padotības iestādēs.

Iepriekš Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs izteicās, ka piecu gadu laikā varētu iestāties arī tiesnešu trūkums, jo daudziem pienāks pensionēšanās vecums. Kā risināt šo problēmu?

Iepretim tiesu darbinieku atalgojumam, tiesnešu atalgojums nav tas faktors, kura dēļ augsti kvalificēti juristi varētu neizvēlēties strādāt šajā amatā. Gluži pretēji – ir redzams, ka konkursos uz tiesnešu vakancēm piedalās gan advokāti, gan notāri. Mūsu mājasdarbs, kurš saistībā ar gaidāmo tiesnešu pensionēšanos ir jāizdara, ir noskaidrot nepieciešamo tiesnešu skaitu – gan tiesu apgabalos, gan kopumā. Mums ir jāatrod metode, lai noteiktu, kāds ir pareizais tiesnešu skaits Latvijā. Ja mēs palūkojamies uz iedzīvotāju skaitu un uz lietu skaitu tiesu lietvedībā, tad, salīdzinot ar citām valstīm, mums ir daudz tiesnešu amata vietu.

Šobrīd Tieslietu padomē ir projekts, kurā tiek izstrādāti kritēriji tā saucamajai lietu svēršanai. Katrai lietai ir sava sarežģītības pakāpe, tādēļ lietu skaits nav pareizais kritērijs, pēc kura vērtēt, vai tiesnesim ir kapacitāte uzņemties izskatīt vēl papildu lietas. Tiek izstrādātas lietu kategorijas, tām piešķirti punkti, un tad ir jāvērtē, lai izskatāmo lietu portfelis dažādiem tiesnešiem būtu līdzvērtīgs un nebūtu tā, ka viens tiesnesis ir vairāk noslogots, otrs mazāk noslogots, jo vienam ir jāizskata sarežģītāka lieta, otram vieglāka lieta. Tas arī ļautu novērtēt lietu sarežģītību katrā tiesā un izlīdzināt to starp dažādām tiesām. Kad šis projekts noslēgsies, tad mēs varēsim palūkoties arī uz tiesnešu skaitu. Pašlaik mēs esam vienojušies, ka tās vakances, kuras veidojas, kādam tiesnesim dodoties pensijā, netiek automātiski aizpildītas. No sākuma vajag vērtēt, vai konkrētā vakance tiešām ir nepieciešama. Tas attiecas arī uz palīgpersonālu, kurš ir katram tiesnesim – palīgs, sekretārs u.c.

Kad es runāju par Tieslietu padomes stiprināšanu kā prioritāti, es tieši redzu, ka budžeta un personāla jautājumus var atdot pašām tiesām. Pašlaik Augstākā tiesa ir Tieslietu padomes, bet pirmā līmeņa tiesas – rajonu, pilsētu – un apgabaltiesas ir Tiesu administrācijas pārziņā, un mēs varam tikai raudzīties uz skaitļiem, bet nevaram par šiem jautājumiem lemt saturiski. Ja Tieslietu padomes rokās būtu arī šīs tiesas un to personālpolitika, tad pēc šīs izstrādātās sistēmas par lietu svēršanu mēs arī varētu nonākt pie atbildes, cik īsti mums vajag tiesnešu, kurās tiesās viņi ir nepieciešami, vai krimināllietās, vai civillietās. Mēs esam procesā, un es esmu gandarīta pēc pirmās Tieslietu padomes sēdes, kurā redzēju, ka šī diskusija ir ļoti profesionāla.

Kad šīs izmaiņas varētu stāties spēkā?

Mēs ar Augstākās tiesas priekšsēdētāju esam vienojušies, ka mēs gan Tieslietu padomes, gan TM pusē izveidosim darba grupu, lai redzētu, kā tieši šo funkciju pārņemšanu var īstenot, jo runa nav par iestādes pievienošanu, kā tas kaut kur jau kļūdaini ir izskanējis, runa ir par funkcijas pievienošanu. Tādēļ tiks pētīts, kādus resursus tas prasītu, vai uz Tieslietu padomi būtu jāpāriet konkrētiem darbiniekiem, kādi grozījumi būtu nepieciešami Tiesu varas likumā. Vai mēs to izdarīsim jau šogad, es vēl nevaru atbildēt, bet mēs ejam uz to, ka tas ir jāizdara viena vai divu gadu laikā.

Kādā stadijā ir Tieslietu akadēmijas izveide, un vai, ņemot vērā inflāciju, nav paredzams, ka projekts sadārdzināsies?

Šobrīd mēs redzam, ka ar to finansējumu, kurš ir novirzīts no Eiropas Atveseļošanas fonda naudas, mēs labi tiekam galā. Es domāju, ka svarīgākais ir radīt kvalitatīvu saturu, jo tas prasa daudz intelektuāla darba. Izmaksas tālāk jau būs saistītas ar resursiem, ar telpu rekonstrukciju, bet svarīgākais ir saturs. Mums šobrīd ir jārada programma, kas nodrošinātu visiem tiesnešiem un prokuroriem ilgtermiņa tālākizglītību. Protams, ka finansējums tādēļ ir vajadzīgs speciālistu piesaistei, bet es neredzu, ka tas pašlaik būtu apdraudēts.

Jau pieminējāt UR un sankciju jautājumu. Kā pašlaik notiek darbs pie sankcijām pakļauto īpašumu atsavināšanas, un vai Eiropas valstis ir gatavas sadarboties šajā jautājumā?

Ja mēs runājam par Eiropas Savienības sankcijām, tad, kā to ir minējusi arī Eiropas Komisijas prezidente, Eiropas Komisijai būtu jānāk ar skaidru juridisko rāmi, kā sankcijām pakļautos resursus novirzīt Ukrainas atjaunošanai. Nav šaubu, ka Baltijas valstis, Polija, citi tuvākie sabiedrotie esam tie galvenie karognesēji, lai nonāktu pie šī risinājuma, bet risinājums ir iespējams tikai pēc vienprātības principa un vienprātība nekad nav ātra. Mēs katrs pildām savus mājasdarbus, un arī TM ir atrasti juridiskie veidi, kurus mēs liekam uz galda. Bet jautājumā, ka mēs atsevišķi Latvijā varam pieņemt lēmumus un negaidīt uz Eiropas Savienības kopējo lēmumu… Es par to neesmu tik optimistiska. Es domāju, ka pareizais ceļš ir darīt to visiem kopā. Ja šie risinājumi ļoti, ļoti kavēsies, tad varbūt ir jādomā, kā mēs kopā – Baltijas valstis un Polija – speram pirmo soli, bet šobrīd mēs esam vajadzīgi, lai pārliecinātu citus, nevis tādēļ, lai lektu ārā no kopējā risinājuma meklēšanas.

Kādēļ ir izveidojusies situācija, ka karognesēji ir Baltijas valstis un Polija, bet pārējie laikā, kad karš ilgst jau teju gadu, ir tik lēni?

Politiski, vēsturiski, ģeogrāfiski ir ļoti daudz apstākļu, kādēļ viena valsts situāciju apzinās un lēmumus ir gatava pieņemt ātrāk, otrai ir vajadzīgs ilgāks sagatavošanās laiks. Svarīgāk ir, lai mēs kā Eiropa vienoti atbalstītu Ukrainu, un mēs to darām. Šis ir tikai viens no veidiem, kā iet tālāk, un atbalstu tīri praktiski nodrošinātu vairāk. Tādēļ es tagad negribētu nosodīt nevienu valsti, jo arī viņiem ir savs politiskais process. Nav jau tā, ka kāds liktu sprunguļus riteņos, tas gluži vienkārši prasa vairāk laika. Mēs labāk saprotam Ukrainu ne tikai tādēļ, ka esam tai tuvāk, bet arī tādēļ, ka paši esam izgājuši cauri okupācijas šausmām. Tādēļ mēs šo situāciju saprotam empātiskāk gan politiskajā, gan cilvēciskajā līmenī. Taču, kā jau es teicu, es darīšu visu, lai parādītu tieši Eiropas vienotības spēku, jo tieši tā mēs varam uzvarēt Krieviju – cīnoties visi kopā, nevis katrs atsevišķi.

Daudz ir runāts par starptautisku tribunālu Krievijas agresijas tiesāšanai. Vai Latvijas tieslietu sistēma varētu dot savu ieguldījumu šāda tribunāla izveidē?

Ne vien varētu, bet mēs pie šī jautājuma aktīvi strādājam gan Eiropas Savienības ietvaros, gan gatavojoties Latvijas prezidentūrai Eiropas Padomē. Es septembrī organizēšu Eiropas Padomes tieslietu ministru konferenci, kura tieši būs veltīta vairākiem ar Ukrainu saistītiem jautājumiem. Cik tālu mēs būsim pavirzījušies līdz septembrim, būs atkarīgs no mūsu visu kopīgā darba.

Nākamā lielā tikšanās ir paredzēta 20.martā Londonā, un to rīko Lielbritānija. Pašlaik mēs esam pavirzījušies jau tālāk – nav vairs šaubu par to, ka tribunāls ir nepieciešams. Skaidrs ir arī tas, ka to tik viegli nebūs risināt Starptautiskās krimināltiesas ietvaros, ir jāmeklē jauns risinājums “ad hoc” tribunālam. Es nesen tikos arī ar Vācijas tieslietu ministru, un arī viņiem ir izpratne, ka šis ir ceļš, kas ejams. Tas nozīmē, ka mēs tuvojamies tam, ka būs politiskā vienošanās. Pēc tam mums nepieredzēti ātrā laikā ir jārada jauns starptautisko tiesību regulējums. Starptautiskās tiesības iepretim nacionālajām tiesībām parasti prasa daudz laika. Šoreiz mums laika nav tik daudz.

Ja mēs pievēršamies atkal Latvijai – vai jums ir plāns, ko darīt ar iesaldētajām nekustamo īpašumu kadastrālajām vērtībām un nodokļu likmēm?

Arī tā ir mantota lieta, kas gaida risinājumu, jo kadastrālās vērtības ir iesaldētas līdz 2025.gada 1.janvārim. Es arī jau esamu paudusi, ka es neredzu, ka mēs varētu veikt “atsaldēšanu”, uzkraujot to uz nekustamo īpašumu īpašnieku pleciem. Mēs šīs vērtības varam “atsaldēt” tad, kad mēs esam atraduši risinājumu – vai nu būtiski tiek samazinātas nekustamā īpašuma nodokļa likmes, vai ir kādas īpašnieku grupas vai mājokļu veidi, kuri būtu īpaši kategorizējami, vai ir kāds cits risinājums. Bet vienkārši “atsaldēt” kadastrālās vērtības un vienlaikus nerisināt nodokļu likmju jautājumu, mēs nevaram atļauties. Mēs šajā valdībā esam vienojušies par solidāru starpministriju jautājumu risinājumu komitejās. Es redzu, ka šis ir viens no jautājumiem, kas šādā veidā būtu jārisina. Ja mēs vienojamies, ka būtiski tiek samazinātas nodokļa likmes, tad jau arī kadastrālās vērtības varētu “atsaldēt”, lai tās būtu reāli atbilstošas tirgum. Taču es saredzu risku, ka arī diskusijas par nodokļa likmju samazināšanu varētu nerisināties tik ātri. Šis ir viens no lielajiem jautājumiem, par kuriem koalīcijai būs jāvienojas.

Jau pieminējāt to, ka ir iespējami vairāki risinājumi. Vai jūs varētu virzīt arī to, kas tika izstrādāts iepriekšējā tieslietu ministra laikā, proti, par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam mājoklim?

Es pašlaik nevēlētos iezīmēt vienu konkrētu redzējumu, jo, manuprāt, vispirms ir jāpanāk vienošanās ar Finanšu ministriju, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, Labklājības ministriju un citām iesaistītajām pusēm. Ja mēs katrs tagad nāksim ar savu redzējumu, mēs pie vienota modeļa nenonāksim.

Pērn Notāru dienās Notāru padome izteica ierosinājumu ieviest obligātu vienotu notariālā darījuma formu darījumiem ar nekustamajiem īpašumiem. Vai jūs apsverat domu, ka šādu formu varētu ieviest? Kā vēl varētu apkarot krāpšanos darījumos ar nekustamajiem īpašumiem?

Šī notāru iniciatīva ir ļoti būtiska, taču, protams, tā ir jāskata kopsakarā ar ekonomiskajām iespējām un izmaksām, kas būs gan īpašniekiem, veicot darījumu reģistrāciju, gan valsts budžetam. Šobrīd es neredzu iespēju šo iniciatīvu ieviest tieši tā dēļ, kādas būs sekas uz budžetu. Visi citi risinājumi par informācijas apriti, patiesā labuma guvēju regulējuma nostiprināšanu arī kalpo tam, lai krāpšana nevarētu notikt. Taču visa pamatā ir izejas dati un iesaistīto amatpersonu kvalifikācija gan notāru, gan zemesgrāmatu pusē. Tādēļ te tādas vienas burvju nūjiņas nav, un tas ir kopīgs darbs. Budžeta iespējām pieaugot, mēs varētu apsvērt arī šo notāru iniciatīvu, bet tas noteikti nav šodien.

Nesen bija Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedums par visu ģimeņu aizsardzību. Vai tas Latvijai ir saistošs?

ECT spriedumi, līdzīgi kā citu starptautisko tiesu spriedumi, tiek pieņemti konkrētā lietā pret konkrētu dalībvalsti. Vienlaikus tiesas spriedums un argumentācija veido judikatūru, un tā ir skaidrs spogulis, kas parāda, kāds būtu lēmums līdzīgā lietā pret kādu citu no dalībvalstīm, tostarp pret Latviju. Tādēļ tas ir skaidrs signāls, kā ECT redz ģimenes un cilvēku privātās dzīves saistību nelaulātu personu kopdzīvē. Manuprāt, tas ir skaidrs signāls visiem juristiem Eiropas Padomes dalībvalstīs, visiem politiķiem un visiem tiesnešiem.

Arī valdības deklarācijā ir pausta apņemšanās izstrādāt šādu regulējumu. Vai TM pie tā jau strādā, un vai ir vienošanās ar valdību veidojošām partijām, ka tās kaut ko tādu vispār varētu atbalstīt – piemēram, Saeimas balsojumā?

Pirms vēl tika izstrādāta deklarācija, mēs strādājām pie valdību veidojošo partiju memoranda, un arī deklarācijas izstrādē es vadīju tieši tieslietu darba grupu, un šim jautājumam tika piešķirta liela vērība. Ja nebūtu iespējama vienošanās par šādiem būtiskiem jautājumiem, uzņemties vadīt TM, manuprāt, būtu absurdi. Jā, mēs daudz diskutējām gan par terminoloģiju, gan apmēru, un vienošanās ir, ka tā būtu likumu pakotne, jo koalīcijas partneri nepiekrita vienam vienotam regulējumam, kas būtu kodificēts. Tādēļ tā jau ir viena no kompromisa lietām, kurai bija jāpiekrīt, ja mēs gribam rezultātu, pat ja tas, manuprāt, nebūs ideāls. Otra lieta ir saistīta ar terminoloģiju. Tika uzstāts uz terminu “mājsaimniecība”, kas šobrīd ir nonācis valdības deklarācijā. Es esmu uzdevusi TM strādāt pie šīs iespējamās likumu pakotnes, arī izmantojot šo terminoloģiju. Kad būs noslēdzies darbs pie budžeta un mēs būsim apstiprinājuši valdības rīcības plānu, es sagaidu, ka būs arī pirmie piedāvājumi, kurus es varēšu likt galdā koalīcijā. Es kā komandas spēlētājs uzticos, ka to, par ko mēs esam vienojušies, mēs arī izpildīsim.

Par ko, jūsuprāt, liecina Saeimas nevēlēšanās izpildīt Satversmes tiesas spriedumu jau pagājušajā gadā? Vai politiķi, kuri savā labā izmanto šo polarizēto jautājumu, vispār neapdraud tiesiskas valsts principus, jo viena lieta ir katra personīgie uzskati šajā jautājumā, cita lieta – aicināt no Saeimas tribīnes nepildīt Satversmes tiesas spriedumu?

Tieši tā – nav jau būtiski, ko domā katrs politiķis kā indivīds un kas viņam patīk vai nepatīk. Katrā lietā, ko izskata tiesa, beigās viens ir apmierināts un otrs nav. Vienmēr ir šīs divas puses. Taču tiesiskā valstī, kad spriedums ir spēkā, tam ir likuma spēks un tas tiek izpildīts. To es varu teikt arī kā tieslietu ministrs – nav būtiski, ko es domāju par šo spriedumu, būtiski ir tas, ka šis spriedums ir stājies spēkā un tas tiek izpildīts. Līdz ar to, pat ja es tiesas nolēmumam un argumentācijai nepiekristu, es darītu visu, lai tas Latvijā kā tiesiskā valstī tiktu izpildīts. Tieši tādā veidā es redzu to, kā mēs to varam pārrunāt ar kolēģiem Saeimā.

Tas, ka priekšvēlēšanu laikā daudzi izvēlējās retoriku, no kuras šobrīd ir grūti atkāpties, domājot, ka tas palīdzēs gūt atbalstu sabiedrībā… Diemžēl šis jautājums tiešām ir polarizējošs, un šādi jautājumi politikā ne vienmēr tiek izmantoti labākajiem mērķiem. Pašlaik nākamās vēlēšanas ir pietiekami tālu, un es ceru, ka tādēļ katrs vairs tik ļoti nedomās par savu politisko labumu, bet par valsts labumu. Valsts un mūsu sabiedrības interesēs ir šo jautājumu atrisināt, nevis turpināt “košļāt” un kaut kādā ziņā vājināt mūs pašus, vājināt mūsu vērtības, vājināt mūsu tiesiskumu un demokrātiju, kā arī to, kā mēs uz tiesiskuma skatuves izskatāmies Eiropā. Īpaši kara apstākļos, kad ir jārisina atbalsta jautājumi Ukrainai, jārisina ekonomiskie izaicinājumi, mēs šādu diezgan vienkāršu lietu beidzot varētu atrisināt un nolikt malā.

Pērn bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova, tiekoties ar vairākām amatpersonām, minēja, ka, iespējams, būtu jāveido kāds birojs, kurš sekotu Satversmes tiesas spriedumu izpildei. Jūs atbalstītu šādu ideju?

Šāds piemērs ir jau bijis. Ir tādi, kas to kritizēja, ir tādi, kas atbalstīja. Manā ieskatā tas risinātu tikai Satversmes tiesas spriedumu izpildi, bet jautājums ir plašāks par visu tiesu nolēmumu izpildi. Manuprāt, tas ir likumsakarīgi, ka spriedumi ir jāpilda, un tādēļ nebūtu vajadzīgs birojs, bet gan katrai ministrijai, katram deputātam būtu jāpilda spriedumi tiktāl, cik tie attiecas uz viņa funkcijām. Šobrīd katrā Ministru kabineta sēdē valdībai ir jālemj par paskaidrojumiem konkrētās lietās, kas ir iesniegtas lietās pret Latvijas valsti. Viss Ministru kabinets – gan zemkopības ministrs, gan aizsardzības ministrs, gan kultūras ministrs, gan visi citi – lemj par šiem paskaidrojumiem. Tādēļ tā nevar būt kāda viena biroja vai vienas TM atbildība, tā ir visas valsts atbildība. Līdz ar to es domāju, ka mēs varam tikt galā ar šo problēmu, nevis izveidojot vienu biroju, bet visi apzinoties, ka Latvija ir tiesiska, demokrātiska, nacionāla valsts un mūsu interesēs ir šīs trīs vērtības sargāt.

Varbūt jau skolās būtu jārunā par tiesu un Satversmes tiesas lomu un ko nozīmē spriedumi, lai šādas situācijas neatkārtotos arī nākotnē?

Noteikti. Pagājušais bija Satversmes simtgades gads, bija vairākas akcijas un cilvēki varbūt arī vairāk aizdomājās par to, kas ir vērtības, kuras ir nostiprinātas Satversmē. TM arī bija ļoti labs projekts “Es, tu un Satversme” ar vēstnešiem, kuri devās uz skolām un skaidroja šīs lietas. Skolēni tiešām ļoti ieinteresēti klausījās, uzdeva labus jautājumus un izveidojās ļoti vērtīgas diskusijas. Kaut arī šī akcija ir noslēgusies, mēs kopā ar Izglītības un zinātnes ministriju meklēsim veidus, kā veicināt to, lai tik būtiskas lietas kā mūsu neatkarīgas valsts pastāvēšanas pamatus, cilvēktiesības, to, kā vispār ir būvēta Latvijas valsts, zinātu ikviens skolēns tajā līmenī, kurā viņš mācās, ne tikai vidusskolēni. Tikai ar zināšanām mēs varam stiprināt mūsu sabiedrību gan pret dezinformāciju, gan pret citu ietekmēšanu hibrīdveidā, jo zinošs cilvēks mācēs kritiski domāt, un tas ir jāieliek jau jauniešos un bērnos. Tieši Satversmē ir nostiprinātas visas šīs vērtības – gan par tiesiskumu, gan par vārda brīvību, gan par nediskrimināciju, gan par to, kas ir varas dalīšana. Tas viss ir būtiski, lai cilvēks spētu kritiski vērtēt notiekošo.

Kā jūs vērtējat baznīcas lomu un valsts un baznīcas savstarpējo neatkarību? Piemēram, vai tajos pašos jautājumos, kā regulēt viendzimuma pāru attiecību tiesisko regulējumu, baznīcas viedoklis netiek jautāts jau pārāk bieži?

Baznīca un reliģiskās organizācijas demokrātiskā sabiedrībā ir ļoti vērtīgas dialoga veidošanai par dažādiem jautājumiem. Ja mēs raugāmies uz Eiropu kopumā, tad Latvija pat kaut kādā ziņā ir unikāla tajā, ka reliģiskās organizācijas sevi pretnostata jautājumos, kuros citās valstīs tās tieši veido dialogu un meklē risinājumus. Līdz ar to es domāju, ka problēma nav tajā, ka baznīcām nebūtu jābūt iesaistītām. Tieši pretēji – katra iespēja sabiedrībai būt kopā un meklēt risinājumus, balstoties uz vērtībām, ir ļoti laba. Problēma ir tajā, ka baznīcu instrumentalizēta dezinformācija – un te es runāju arī par konkrētiem starptautisko tiesību dokumentiem, kā Stambulas konvencija, – nodara lielu ļaunumu. Uz vājāko aizsardzību balstīta starptautisko tiesību konvencija tiek dēmonizēta un izmantota, es redzu, kaut kādas Kremļa propagandas ietvaros. Tā, manuprāt, ir vislielākā problēma, ka šī kritiskā domāšana bieži vien ir Ahileja papēdis, un, ja mēs Covid-19 kontekstā redzējām “burbuļus” sociālajos tīklos, tad tādi tiek veidoti arī reliģisko organizāciju kontekstā. Es ar visu savu būtību, arī kā kristiete, aizstāvēšu baznīcu lomu, bet man pašai ir daudz neatbildētu jautājumu, kādēļ Latvijas baznīcas ieņem vienu vai otru pozīciju dažādos jautājumos.

Pieminējāt Stambulas konvenciju. Kādēļ Latvijai to ratificēt būtu svarīgi, un vai to varētu izdarīt šī Saeima? Vai šāda iespēja maz pastāv?

Iespēja pastāv vienmēr, it īpaši politikā. Manuprāt, šie argumenti, kādēļ tas netika izdarīts, ir mākslīgi veidoti, tie ir ārpus jebkādas loģikas un lietu kārtības. Šī konvencija atbilst Satversmei un to ir pateikusi arī Satversmes tiesa. Tā ir tiešām kristīga konvencija, kā palīdzēt nelaimē nonākušajiem, un es nekad nebeigšu ticēt tam, ka labais beigās uzvar. Tas vai tas tā būs vai nē šajā Saeimā, mēs redzēsim.

Kā jūs pašlaik vērtējat situāciju Latvijas tiesās attiecībā uz lietu izskatīšanas termiņiem, jo ir lietas, kuru izskatīšana ilgst gadiem?

Pēc Eiropas rādītājiem mēs vidēji Eiropas Savienības ietvaros izskatāmies labi. Īpaši labi rādītāji ir administratīvajās lietās, arī civillietās. Nedaudz ilgāks izskatīšanas ilgums ir krimināllietās, īpaši lietās ar pierādījumu pārbaudi, kas arī objektīvi prasa vairāk laika. Taču tas, kas sabiedrības apziņā rada sajūtu, ka tiesvedība aizņem ļoti ilgu laiku, ir dažas skaļās krimināllietas, kuras vēsturiski velkas ilgu laika periodu. Es kā tieslietu ministre nevaru un nedrīkstu komentēt konkrētas krimināllietas, bet pati Tieslietu padome jau ir piedāvājusi risinājumus. Šobrīd tiesu priekšsēdētājiem būs jāsniedz atskaites par visām lietām, kuru izskatīšana pārsniedz divu gadu termiņu, un īpaši par tām, kuras pārsniedz piecu gadu termiņu, lai atrastu iemeslus – vai tās ir problēmas ar pierādījumiem, vai kāds apzināti vilcina procesu, un tad ir jautājums, vai tiesnesis izmanto visus rīkus, lai pret šādiem gadījumiem vērstos. Tieslietu padome šīs konkrētās lietas vērtēs. Savukārt tiktāl, cik tiesu darba efektivitāti var uzlabot ar likumu palīdzību, mēs to esam darījuši, es to varu apliecināt no savas pieredzes darbā Saeimā. Tādēļ problēma pēc būtības nav normatīvajā regulējumā, problēma ir tā piemērošanā, kā arī problēma ir atsevišķās vēsturiski ieilgušās lietās. Taču kopumā mēs varam teikt, ka Latvijas tiesas ir pietiekami efektīvas un ātras.

Kā jūs vērtējat attālināto lietu iztiesāšanu? Daudzi to kritizē, daudzi atbalsta. Es nesaukšu tagad konkrēto lietu, bet ir gadījums, kad apsūdzētais ir pārcēlies uz dzīvi ārzemēs, un gada laikā ir notikusi tieši viena tiesas sēde, kas ilga 10 minūtes, jo cilvēks nevar ierasties uz tiesu klātienē.

Attālināts lietas skatīšanas režīms, manuprāt, ir ļoti laba iespēja. Mūsdienu tehnoloģijas nodrošina to, ka attālināti var saņemt teju jebkuru pakalpojumu, tostarp nodrošināt arī tiesas procesu. Mēs no ministrijas puses darām visu, lai nodrošinātu, ka visas tiesas tam ir pielāgotas – ir nepieciešamie tehniskie līdzekļi, darbiniekiem ir nepieciešamās zināšanas. Tiesu digitalizācija rit savu gaitu, un mēs tam esam un būsim gatavi. Protams, katras konkrētās lietas izskatīšana ir tiesas sastāva atbildība, bet arī šeit, iespējams, Tieslietu padomei būtu jāvērtē gadījumi, kādēļ rodas kavēšanās, ja to varētu risināt ar attālinātā tiesas procesa palīdzību. Es negribētu dot politisku vērtējumu, bet es šo jautājumu varētu aktualizēt Tieslietu padomē.

Kā jūs vērtējat Latvijas izglītības sistēmu tieši juristu sagatavošanā, jo mēs redzam vienotā juristu profesionālās kvalifikācijas eksāmena rezultātus, kas vidēji bija ap 30%? Kā ir radusies šāda situācija, un vai tas nenozīmē, ka visus gadus, kamēr šis eksāmens nebija ieviests, darba tirgū ieplūda juristi, kuri to, iespējams, nebūtu nokārtojuši?

Es biju viena no iniciatorēm diskusijai par to, ka ir nepieciešams vienots juristu kvalifikācijas eksāmens, un tas bija garš process, kamēr mēs līdz tam nonācām. Es esmu patiesi gandarīta, ka tas beidzot ir izdarīts, un tas arī ir mērķis – parādīt reālo situāciju. Augstākās juridiskās izglītības sistēmai nav jāstrādā pēc tirgus principiem, kur ātrāk un lētāk var “nopirkt” diplomu. Mērķis ir, lai jurista diploms ir vienlīdz vērtīgs un augstskolu jaunietis izvēlas nevis pēc principa, kur ir vieglāk, bet kur ir kvalitatīvāk.

Te nu arī ir tā situācija, kura notiekošo parāda kā spogulī. Iepriekš mēs par to varējām tikai nojaust, jo, piemēram, konkursos uz prokurora amatiem pieteicās daudzi, bet bija ļoti maz dalībnieku, kuri spēja dot atbildes uz pamatjautājumiem. Šādiem konkursiem jau nepiesakās cilvēki, kuriem nebūtu ambīcijas kļūt par prokuroriem un kuri nedomātu, ka ir zinoši krimināltiesībās. Tas nozīmē, ka viņi ir studējuši, viņiem ir diplomi, viņi ir par sevi pārliecināti, bet rezultāts ir šāds, jo objektīva novērtējuma viņiem nekad nav bijis, jo bija augstskolas, kurās pietika ar bakalaura darba uzrakstīšanu.

Tagad eksāmens ir novienādots, un mēs redzam, ka dažādās augstskolās ir dažāda situācija. Šobrīd augstskolām ir dots laiks izdarīt secinājumus un pielāgoties, nevis cerēt, ka kāds šo eksāmenu atcels. Es kategoriski kā tieslietu ministre pasaku, ka es nebūšu tā, kura virzīs lēmumu, ka eksāmens nebūtu vajadzīgs. Gluži pretēji. Saprotams, ka arī eksāmenā ir lietas, kuras būtu jāuzlabo, bet augstskolām ir jāiedod sajūta, ka eksāmens ir uz palikšanu, un ir jāstrādā, lai viņu absolventi var to nokārtot. Pretējā gadījumā tas var ietekmēt arī šo augstskolu akreditāciju un iespējas izsniegt augstākās izglītības diplomus tiesību zinātnē.

Pašlaik, protams, visi ir nedaudz šokēti par to, ka mums nepatīk tas, ko mēs redzam spogulī.

Kā varētu uzlabot uzticēšanos tiesu varai no uzņēmēju puses, jo nesenās aptaujas rāda, ka tā nav īpaši liela?

Es esmu patiesi gandarīta, ka iepriekšējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns, neraugoties uz zināmu pretī stāvēšanu, izveidoja Ekonomisko lietu tiesu. Es redzu, ka mēs varētu paplašināt šīs tiesas lietu piekritību uz vēl dažādām lietu kategorijām tieši civillietās, kur uzņēmējiem ir strīdi un ir vajadzīgs ātrs risinājums. Tas varētu palīdzēt, jo uzņēmēji zinātu, ka ir konkrēta tiesa un var rēķināties ar lietas izskatīšanas termiņiem.

Vienlaikus ir arī gana daudz stereotipu, kuru pārvarēšana prasa laiku. Kā jau es minēju, tagad lietu izskatīšanas termiņi ir daudz īsāki, bet secinājumi bieži tiek izdarīti par kādreizējo situāciju. Es no savas puses runāšu ar uzņēmēju organizācijām, jo tieši uzņēmēju novērtējums tiesu sistēmai ir viens no veidiem, kā mēs sevi kā valsts spējam nomērīt. Ja uzņēmēji neuzticas tiesu varai, tad tā ir fundamentāla problēma. Tādēļ es tikšos gan ar vietējo uzņēmēju, gan investoru organizācijām, lai uzklausītu viņu priekšlikumus, kas vēl būtu darāms, jo tas ir būtiski, lai uzņēmējs izvēlētos Latviju kā valsti, kurā ieguldīt un attīstīt uzņēmējdarbību. Tiesiskums ir viens no būtiskiem mūsu konkurētspējas rādītājiem.

Vai ir vēl kādi mērķi tieslietu ministra amatā, kurus līdz šim nepieminējāt?

Es gribētu iet uz to, lai TM tiek uzlūkota kā tiesiskuma garants, ja šādu vārdu vispār ir vietā lietot. Ja Finanšu ministrija ir tā, kura pasaka, kādas ir vai nav valsts finanšu iespējas, tad TM ir dota atzinuma funkcija par visu normatīvo regulējumu apriti. Tomēr, manuprāt, TM prestižs kaut kādā mērā ir cietis no šīs ministrijas liekas ideoloģizēšanas. Es šo ķēdi vēlētos pārcirst un iedot TM to lielo fundamentālo lomu, kāda tai pienākas tiesiskā valstī.

LETA+