Finanšu ministrs Arvils Ašeradens: Pēc budžeta pieņemšanas sāksies darbs pie nodokļu politikas pamatnostādnēm (saruna)

Uzreiz pēc 2023.gada valsts budžeta pieņemšanas koalīcija ir paredzējusi ķerties pie nodokļu politikas pamatnostādnēm, intervijā aģentūrai LETA saka jaunais finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV). Starp valdību veidojošajām partijām ir vienošanās, ka nodokļu pamatnostādnes tiek vērtētas vienu reizi politiskajā ciklā un tiek pieņemts lēmums par viena vai otra nodokļa sistēmas maiņu, kas tiek laicīgi paziņota uzņēmējiem. Lielākas izmaiņas nodokļos varētu būt no 2025.gada.

Kas šobrīd notiek ar 2023.gada budžetu, vai ir jau skaidras aprises – plānotie ieņēmumi, izdevumi, deficīts, valsts parāda līmenis?

Šobrīd ministrijas intensīvi strādā pie valsts budžeta, strādā pie tehniskā budžeta un prioritāšu kopsalikuma, notiek korekcijas.

Valdība pēc relatīvi ātrām diskusijām ir vienojusies par papildu fiskālo telpu jeb budžeta prioritātēm, papildus atvēlot 710 miljonus eiro, tostarp 215 miljoni eiro ir no makroekonomisko prognožu korekcijas, pārgrupējot budžetu un papildus pievienojot dividendes, rasts vēl 141 miljons eiro, kā arī vienreizējās izmaksas, ko pieļauj Eiropas Komisijas (EK) regulējums 354 miljonu eiro apmērā. Kopā tie ir 710 miljoni eiro.

Vēlāk vēl ir iespējamas korekcijas, bet šobrīd izskatās, ka 2023.gada valsts konsolidētajā kopbudžetā nodokļu ieņēmumi prognozēti virs 12 miljardiem eiro, savukārt kopējie ieņēmumi – ap 15 miljardiem eiro.

Vai šobrīd ir jau skaidrs plānotais budžeta deficīts?

Budžetu valdībā plānots skatīt 7.februārī, un ap šo laiku arī varētu būt skaidri galīgie cipari. Tas, kas šobrīd ir piefiksēts pēc budžeta prioritāšu apstiprināšanas valdībā, ka vispārējās valdības budžeta strukturālais deficīts nepārsniegs 0,5 % no iekšzemes kopprodukta (IKP), savukārt nominālais deficīts, kas ir kopā ar vienreizējiem izdevumiem, varētu būt 4,2 % no iekšzemes kopprodukta (IKP). Cipars vēl varētu pavirzīties uz vienu vai otru pusi atkarībā no tā, kā tiks veidota viena vai otra budžeta pozīcija. Jāsaka, ka pašlaik par strukturālām budžeta pozīcijām diskusijas vairs nenotiek, drīzāk budžets tehniski tiek likts kopā, kas ir komplicēts process.

Gan jūs, gan premjers iepriekš esat teikuši, ka šis budžets būs vērsts uz ekonomikas transformāciju. Ko tas īsti nozīmēs, kas būs šī transformācija?

Valdības veidošanas process bija interesants un tas atšķīrās no iepriekšējiem. Atšķirībā no iepriekšējās prakses, kad valdība vienojās par ministra krēsliem un tad runāja par darāmiem darbiem, šīs valdības veidošanas process bija pilnīgi pretējs. Vispirms mēs vienojāmies par prioritātēm un tikai tad tika diskutēts par ministrijām. Jāsaka, ka tas atmaksājās, jo tehniski pie budžeta prioritātēm mēs strādājām divas nedēļas. Līdz šim tas ir nebijis temps, jo priekšdarbi tika izdarīti, jau veidojot valdību. Par lielo vairumu lietu mēs bijām jau vienojušies, un, saliekot to visu kopā un pievienojot diskusijas, kas radās koalīcijas veidošanas sarunās, premjers to nosauca par ekonomikas transformāciju. Arī valdības deklarācijā tas iezīmējās kā piecas galvenās prioritātes. Par drošību un ārpolitiku. Par drošību nevienam nebija šaubu, turklāt ne tikai ārējā drošība un armijas spējas rīkoties, bet arī iekšējā drošība. Tāpat, runājot par ekonomikas transformāciju, visās diskusijās visiem bija skaidrs, ka bez izcilas izglītības mums nekā nebūs. Tāpat jautājums, kas lielā mērā ir saistīts ar drošību, ir enerģētika un vide, kur lielākais jautājums ir, “kā atkabināt” mūsu energosistēmu no Krievijas. Tas nozīmē desinhronizāciju, kas joprojām ir aktuāla un ir ārkārtīgi kapitālietilpīga. Kā arī gāzes nodrošināšana, līdz ar Krievijas gāzes importa aizliegumu, tās ir diskusijas par sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināli utt. Enerģētikas sektors arī ietver atbalstu uzņēmējiem un iedzīvotājiem energokrīzes apstākļos. Enerģētikas politikas nākamais jautājums ir pāreja uz atjaunotajiem resursiem, kur diskusija ir notikusi un konceptuāli valdībā ir atbalstīts, ka pieslēgumu struktūra nekādā veidā neietekmēs tos, kas ražo enerģiju no atjaunojamiem resursiem.

Tālāk seko konkurētspējas jautājumi, kam tiks izveidota atsevišķa ministru komiteja, kas par šiem jautājumiem diskutēs un debatēs. Tas ir saistīts ar izglītību, pētījumiem un inovācijām, kā savienot augstas pievienotās vērtības zināšanas, lai radītu jaunu ekonomiku.

Pēdējais, bet ne mazsvarīgākais ir dzīves kvalitāte jeb labklājības valsts un tā finansēšana. Manuprāt, liels solis labklājībā ir tas, ka beidzot ejam uz fiksētu minimālo ienākumu, ka garantētais minimālais ienākums ir nevis politiķu vienošanās, bet atkarīgs no ekonomikas attīstības un vidēja ienākuma līmeņa.

Valdība jau nolēmusi, ka garantētais minimālais ienākums ir 20 % apmērā no ienākumu mediānas, trūcīgās mājsaimniecības ienākumu slieksnis ir 50 % apmērā no ienākumu mediānas. Savukārt maznodrošinātas mājsaimniecības ienākumu slieksni katra pašvaldība ir tiesīga noteikt ne augstāku kā 80% apmērā no ienākumu mediānas, bet ne zemāku par trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksni.

Minimālo ienākumu sliekšņu apmērus mājsaimniecībai aprēķina, piemērojot attiecīgajam ienākumu slieksnim šādus koeficientus – pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā tas ir koeficients 1, bet pārējām personām mājsaimniecībā – 0,7.

Svarīgs jautājums ir arī, protams, veselības aprūpe. Dzīves kvalitāte un veselība – šīs divas pozīcijas Latvijas budžetā ir sāpju bērni. Jāsaka, ka Latvijas budžetā ir arī nozares, kas salīdzinājumā ar vidējo Eiropas Savienības (ES) līmeni, ir būtiski pārfinansētas..

Piemēram?

Kultūra ir ļoti dāsni finansēta, ja salīdzina ar citām valstīm, kā arī, pēc pēdējiem budžeta piešķīrumiem, izglītības sistēma ir nopietni finansēta. Izglītības sistēma atšķirībā no veselības ir pietiekami finansēta, bet ļoti vāji organizēta. Ja salīdzinām ar Igauniju, tad tur ar mazāku cilvēku skaitu, mazāku būvju skaitu, ar daudz mazāku infrastruktūru panāk daudz labāku rezultātu nekā mēs. Igauņi ir pirmajā trijniekā, mēs kaut kur pa vidu, un tas nozīmē, ka mums ir neefektīva sistēma. Tas pats ar augstskolām.

Savukārt divas nozares budžetā nav finansētas pietiekami – tā ir labklājība un veselība, kurām ir būtiski zemāks finansējums nekā vidēji ES. Tas katru gadu izpaužas arī budžeta diskusijās.

Tas bija arī mans nākamais jautājums par sāpīgajam jomām. Tas nozīmē, ka veselības nozare var cerēt uz finansējuma pieaugumu šajā budžetā?

Veselības aprūpei kopumā no budžeta prioritātēm ir paredzēti 80 miljoni eiro. Tas ir dāsnākais piešķīrums vienai atsevišķai nozarei no prioritātēm. Skaidrs, ka tā ir prioritāra un mēs meklējam risinājumus.

Jāsaka, ka attiecībā uz veselības aprūpi joprojām ir ļoti neskaidrs finansējuma modelis, kas nav ilgtspējīgs. Mēs redzam, ka katru gadu rodas ļoti daudzas neskaidrības. Šim veselības aprūpes finansējuma modelim ir jānodrošina pārskatāmība un virzība uz to, lai veselības aprūpes rādītāji uzlabojas. Ļoti vienkāršoti paskaidrošu – šobrīd mēs finansējam manipulāciju, bet ne gala rezultātu. Mums ir svarīgi redzēt to gala rezultātu, jo visi starptautiskie veselības aprūpes rādītāji ir zemi un prasa uzlabojumus.

Valdības veidošanas procesā mēs nonācām pie secinājuma, ka koalīcijas partneriem ir dažādi uzskati un viedokļi par nodokļu politiku un dažādu nodokļu likmju izmaiņām. Interesanti, ka starptautiskais nodokļu indekss liecina, ka Igaunija un Latvija nodokļu konkurētspējas jomā ir 1. un 2. vietā, taču jāsaka, ka dažādām politiskajām partijām ir dažāds redzējums par to, arī uzņēmēju organizācijām, kas uzdod jautājumus, vai mūsu darbaspēka nodokļi ir konkurētspējīgi Baltijas reģionā.

Uzņēmēji saka, ka nav.

Jā, tur ir daudz un dažādi aspekti. Mēs valdības veidošanas sarunās vienojāmies, ka nodokļu sistēmas stabilitāte ir ļoti svarīgs uzņēmējdarbības vides elements, un prakse, ka valdība katru gadu stūrē vienā vai otrā virzienā, nav laba. Mēs vienojāmies, ka nodokļu pamatnostādnes tiek vērtētas vienu reizi politiskajā ciklā, un pieņemam lēmumu par viena vai otra nodokļa sistēmas maiņu, kas tiek laicīgi paziņota uzņēmējiem. Šobrīd process ir sācies, un plāns ir pēc budžeta ķerties pie nodokļu pamatnostādnēm, prognozējot nepieciešamās izmaiņas pieņemt līdz gada beigām.

Bet tas vēl nenozīmē nodokļu maiņu no nākamā gada?

Es labprāt atbildētu “nē”, bet ir uztraukums par virkni nodokļu. Piemēram, atsevišķas partijas ļoti uztraucas par tā saukto luksusa auto nodokli jeb ilgi nav mainīta augšējā robeža, ar kuru sākas luksusa auto tirdzniecība. Katrā ziņā mēs to vērtēsim. Un vēl ir virkne atsevišķu nodokļu, ko varētu pārskatīt. Manuprāt, pareizi būtu, ja lielākas izmaiņas nodokļos varētu būt, sākot no 2025.gada, jo līdz tam izmaiņas varētu izdiskutēt ar uzņēmējiem, sabiedrību, pieņemt attiecīgo likumdošanu utt.

Tas nozīmē, ka šī Saeima savā pilnvaru laikā nodokļus varētu mainīt vienu reizi?

Tā ir mūsu apņemšanās, un es ceru, ka tā būs. Vismaz mans mērķis ir nodokļu izmaiņas pieņemt līdz ar 2025.gada budžetu, lai ar to var rēķināties un izmaiņas ir visiem iepriekš zināmas. Es uzskatu, ka nodokļu likmju raustīšana nav pareiza, kaut gan mums koalīcijā ir partijas, kas uzskata, ka akcīzes likmes ir jāceļ straujāk. 2024.gada budžetā varētu būt nelielas nodokļu izmaiņas, bet būtiskākās – no 2025.gada.

Vai un kā tas varētu skart “lielos” nodokļus – pievienotās vērtības nodokli (PVN), darbaspēka nodokļus, iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN), uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN)?

Es šobrīd būšu ļoti atturīgs komentēt šo jautājumu un pateikšu arī kādēļ.

Es negribētu radīt nevajadzīgu trauksmi sabiedrībā, pirms nav notikusi politiķu diskusija. Mums par nodokļu jomu ir bijušas priekšdiskusijas un no sociālo partneru puses ir izskanējis uzstādījums, kam es sliecos piekrist, kāds tad ir makroekonomiskais scenārijs, kā Latvijas ekonomika attīstīsies nākotnē. To vajadzētu noformulēt, uz ko mēs liekam, kas tad būs tie izaugsmes avoti – vai tā būs industriālā politika, vai inovāciju politika, vai zaļā politika… Ir daudz aspektu un joprojām nav sociālās vienošanās, uz kurieni tad mēs stūrējam. Šis jautājums ir uz galda, un nopietni gatavojamies tam “iet cauri”, lai panāktu kaut kādu vienošanos. Ir jāvienojas, kādā izaugsmes virzienā nākamajos gados iet Latvijas ekonomika, un nodokļu politikai būtu jāatbalsta šis izaugsmes veids.

Kad šī diskusija plānota un kad noslēgsies?

Plānots, ka, vēlākais, novembra beigās mēs noslēdzam diskusijas par nodokļu politiku. Tad arī būs skaidras nodokļu izmaiņas un temps, kādā virzāmies uz priekšu. Lielo nodokļu izmaiņas, ja tādas būs, tad būs 2025.gadā.

Ir katrā nodoklī “sastāvējušās” lietas, kuras prasa izvērtējamu. Piemēram, UIN nodokļu politikai ir aizritējuši četri gadi, un tā ir jāizvērtē, kādas lietas bijušas labas, kādas ne, vai politikas sākotnējie mērķi ir sasniegti un Latvijā ir pieaudzis uzņēmumu skaits ar pozitīvu pašu kapitālu. Arī nekustamā īpašuma nodoklis ir palicis uz vietas, jāskatās, kādā progresivitātē iet, ko atbrīvot, kam uzlikt vairāk, ir daudz un dažādi viedokļi. Ir jāpārskata arī nodokļu progresivitāte. Izaicinājumi ir pietiekami daudz, un tie ir jāizvērtē. Arī Valsts ieņēmumu dienests (VID) sniegs savu analīzi no nodokļu iekasējamības viedokļa un no nodokļu sistēmas saprotamības iedzīvotājiem viedokļa.

Ik pa laikam dažādas nozares prasa sev samazināt PVN likmi. Kā jūs uz to raugāties?

Manuprāt, ļoti pamācošs piemērs bija Vācija, kas Covid-19 laikā mēģināja operēt ar nodokļiem degvielai, tos samazinot, bet viņi ļoti ātri redzēja, ka benzīntankos no tā nekas nemainās. Respektīvi, par PVN nodokļu samazināšanu priecājas mazumtirgotāji, kas to iekļāva peļņā. Ja mēs rūpīgāk iedziļināsimies Latvijas eksperimentā ar PVN likmes samazināšanu Latvijai raksturīgajiem dārzeņiem, tad no tā arī nav ieguvumu, proti, ja salīdzinātu piparu cenas Tallinā un Rīgā, tad cena no tā nav mainījusies. Varbūt tas ir ieguvums atsevišķiem ražotājiem, kuriem ir ieguvums no PVN regulējuma, bet kopumā… Es pret to esmu skeptisks, jo nav mehānisma, kā mēs no PVN likmes samazināšanas varētu nodrošināt ieguvumu iedzīvotajiem. Es kā finanšu ministrs neredzu tam jēgu.

Atgriežoties pie budžeta tēmas, uz kā rēķina prognozētā fiskālā telpa 2024. un 2025.gadam ir gandrīz divas reizes lielāka nekā šogad? Vai to veicinās inflācija vai arī citi avoti?

Standarta prakse budžeta plānošanā līdz šim bija, kad vasarā Finanšu ministrija saaicināja makroekonomikas ekspertus, Latvijas Bankas ekspertus, lai veidotu makroekonomiskās prognozes, tika sagaidītas arī EK prognozes, tad valdība tās apstiprināja un uz tām tika veidots nākamā gada budžeta projekts. Veidojot šo valdību, jau decembrī prognozes tika pārskatītas. Tas ir unikāls gadījums, jo līdz šim tā nav bijis. Pirmkārt, tika pārskatīta inflācija, kas ir nepatīkami augsta, un prognoze tika palielināta par diviem procentpunktiem šim gadam. Tas, protams, ietekmēja visas ienākumu kalkulācijas, lai gan jāsaka, ka makroekonomikas eksperti ļoti uzmanīgi rēķina šī gada budžeta ienākumus, tie pret inflācijas līmeni ir zemāki. Mēs paredzam, ka daudzām lietām otrajā pusgadā ir jāsāk sabremzēties.

Tāpat gribu uzsvērt, ka pašreizējās makroekonomiskās prognozes ir pieņēmumi, kas bija decembrī. Pilnīgi iespējams, ka šogad vasaras vidū augustā tā bilde izskatīsies pavisam citādāka. Situācija attīstās ļoti strauji, un nenoteiktība tirgū ir ļoti liela. Piemēram, gāzes cenas biržā “staigā” ļoti un šobrīd jau ir pirmskara līmenī. No tā ir arī atkarīgas energocenu kompensācijas uzņēmējiem un iedzīvotājiem, kas var būt ievērojami zemākas, nekā mēs prognozējām iepriekš.

Taču šobrīd mēs esam izdarījuši pieņēmumus par faktiem, ko zinām, un makroekonomiskās kalkulācijas paredz, ka fiskālā telpa pie plānotajiem budžeta izdevumiem 2024.gadā būs 442 miljoni eiro un 2025.gadā – 408 miljoni eiro. Tas pamatā ir saistīts ar inflāciju.

Kad Latvija beidzot varētu piedzīvot bezdeficīta budžetu?

Latvijas mērķis ir šī politiskā cikla beigās atgriezties pie Māstrihtas kritērijiem. Tas būtu ļoti svarīgs uzdevums. Šobrīd mēs mēģinām kontrolēt strukturālo budžeta deficītu jeb kontrolēt bāzes izdevumus. To ļoti rūpīgi vēro starptautiskās reitingu aģentūras, lai valsts netērē vairāk un cik nopietni pret to izturamies. Izskatās, ka vismaz šogad ir izdevies situāciju nokontrolēt. To ir salīdzinoši vieglāk izdarīt augstas inflācijas apstākļos, bet, ja cenas strauji sāks stabilizēties, tad būs jāskatās. Protams, mēs gribētu maksimāli samazināt nominālo deficītu un uz to arī virzīsimies. Šobrīd no manas puses būtu vieglprātīgi teikt, ka mēs strauji virzītos uz “nulles” deficīta budžetu.

Visticamāk, ka atbalsts iedzīvotājiem energoresursu cenu kompensēšanai būs nepieciešams arī nākamajā apkures sezonā, vienlaikus gan EK, gan Fiskālās disciplīnas padome norāda uz nepieciešamību sākt atbalsta pasākumu pakāpenisku samazināšanu. Kā redzat iespējamos atbalsta pasākumus nākamajā sezonā?

Jā, lai arī šogad EK ir pieļāvusi atkāpi Māstrihtas kritēriju ievērošanā, Eiropas Centrālā banka (ECB) un Lagardas kundze [ECB prezidente Kristīne Lagarda] nemitīgi uzsver, ka jo ES valstis būs dāsnākas atbalstos, jo ECB būs agresīvāk jāceļ procentlikmes. Tie ir savienotie trauki, un domājams, ka nākamie divi gadi parādīs inflācijas tālāko attīstību, tostarp globālās ekonomikas liels jautājums, kad un kā atrisināsies Krievijas-Ukrainas karš.

Jūs pats atbalstāt atbildīgu fiskālas politikas ievērošanu, bet vienlaikus arī atzīstat, ka bez turpmāka atbalsta energokrīzē nevarēs iztikt.

Es atbalstu fiskālās disciplīnas ievērošanu. Man šķiet, ka nav tā, ka kāds siers ir par brīvu, kāds vienmēr par to maksā. Es ļoti pozitīvi raugos uz to, ka Latvijā ir bijusi piesardzīga aizņemšanās politika. Ar esošo parāda līmeni 43% no IKP apmēram esam pirmajā sešiniekā starp ES valstīm ar zemāko parāda apjomu. Manuprāt, valstī ar tik neskaidru demogrāfiskās attīstības scenāriju uzlikt bērniem parādu nastu ir nepareizi. Mēs varam pamatot, kādēļ Latvija aizņēmās Covid-19 laikā, jo skaidrs, ka nevarējām atļauties scenāriju, kāds bija 2008., 2009.gada krīzē, kad pēc pamatīgas jostas savilkšanas sākās emigrācijas vilnis. Skaidrs, ka valdībai Covid-19 laikā ekonomika bija jānotur un to arī sekmīgi darīja. Izdevumi bija pamatoti, bet kopumā mums jābūt atbildīgiem.

Skaidrs, ka pie esošās inflācijas 20% apmērā mājsaimniecībām ir zināms pirktspējas krituma šoks, arī uzņēmumiem nauda ir zaudējusi vērtību. Tas nozīmē, ka valdībai ir jāveido kompensācijas mehānismi, un skaidrs, ka atbalsta pasākumi ir vajadzīgi.

Šobrīd kopā ar jaunās Klimata un enerģētikas ministrijas kolēģiem sākam diskusiju, kā veidot mērķētāku atbalsta sistēmu. Elektrības cenu kompensēšanā sistēma ir izdevusies, kur pirmie 100 kW tiek dotēti, bet par patēriņu virs tā ir jāmaksā pašam. Apmēram 80 % mājsaimniecību šo atbalstu ir saņēmušas. Savukārt apkures izmaksu kompensēšanai atbalsts nav īsti sociāli orientēts – tur sanāk, jo lielāka māja un lielākas enerģētiskās vajadzības, jo saņem lielāku atbalstu. Tas ir jāmaina. Arī EK attiecībā uz šo atbalsta veidu gribētu redzēt, ka tas tiek tiem, kam tiešām visvairāk ir nepieciešams.

Tad nākamajā apkures sezonā atbalsts būs, bet ne visiem?

Šajā brīdī es varu teikt, ka atbalsts būs sociāli orientētāks, līdzīgi kā atbalsts elektrībai. Mēs domāsim par modeli, kā tas izskatīsies. Ja mēs virzāmies uz labklājības valsti, tad ir jāsaprot, ka valsts primārā loma ir palīdzēt tiem, kam tas ir visvairāk vajadzīgs. Valsts loma ir veicināt sociālo vienlīdzību, palīdzēt tiem, kam iet grūtāk, valsts pienākums nav palīdzēt visiem. Tādēļ valstij ir jāveido ļoti precīzi mehānismi, kā to darīt.

Kāda patlaban ir situācija ar valsts parādu? Cik daudz šogad ir jāatmaksā, cik liels apjoms jāpārfinansē?

Valsts parāda līmenis šobrīd pēc nacionālās metodoloģijas ir 43 %, pēc Eiropas metodoloģijas 41 % no IKP.

Ja kopumā skatās uz parāda pārvaldību, tad parāda pārfinansēšana ir dinamisks process, kuru ietekmē parāda atmaksas apjoms attiecīgajā gadā. 2023.gadā pārfinansējamo parāda saistību apjoms ir apmēram 1,6 miljardi eiro. Šogad 10.janvārī tika veikts pirmais aizņemšanās darījums starptautiskajos finanšu tirgos 750 miljonu eiro apmērā. Mums šis darījums bija ļoti labs, ja salīdzina ar pārējām eirozonas dalībvalstīm.

Mūsu parāda apjoms ir stabils, reputācija starptautiskajos tirgos laba un varam veiksmīgi aizņemties, bet jārēķinās, ka kopumā procentu likmes aug un aizņemšanās kļūst dārgāka. Arī parāda apkalpošanas izmaksas pieaug, proti, ja pērn parāda apkalpošana maksāja 164 miljonus eiro, tad šogad tie būs jau gandrīz 200 miljoni eiro, bet 2024.gadā – 334 miljoni eiro. Tas izdara spiedienu uz fiskālo telpu.

Kāds valsts parāda apjoms tiek prognozēts tuvākajiem gadiem?

Valsts kases prognozes liecina, ka, ja nenotiks kādas būtiskas fiskālās politikas izmaiņas, tad valsts parāds 2025.gadā stabilizēsies 40 % apmērā no IKP.

Kādi ir plāni attiecībā uz krājobligāciju programmu – vai šis piedāvājums tiks saglabāts arī turpmāk? Cik vispār tās ir pieprasītas, vai sabiedrība nebūtu plašāk ar to jāiepazīstina?

Krājobligāciju programmu ir plānots saglabāt un turpināt, un esmu uzrunājis Valsts kases vadītāju par daudz agresīvāku rīcību šajā jomā. Ir acīmredzami, ka bankas piedāvā ļoti zemus depozīta procentus, kas krājobligācijām ir labāki. Kāpēc valdībai būtu jāaizņemas nauda ārējos tirgos, ja to varētu darīt arī iekšējā tirgū ar šāda veida obligācijām. Domāju, ka drīzumā mēs varēsim pieteikt lielāku iekšējā tirgū krājobligāciju laidienu.

Vai tas tiks arī kaut kā popularizēts, jo iepriekš krājobligācijas izlaida, bet tad viss apklusa?

Kritika ir pieņemta. Skaidrs, ka tas ir jāpopularizē.

Finanšu ministrijai pieejamie dati liecina, ka iedzīvotāju noguldījumi bankās, lai arī pēdējā laikā nedaudz samazinās, ir ļoti lieli – vairāk nekā 10 miljardi eiro stāv kontos. Taču ir jāņem vērā arī citi vairāki aspekti – Latvijas iedzīvotāji ir ļoti neaktīvi ar ieguldīšanu vērtspapīros, kaut vai salīdzinot ar kaimiņiem igauņiem. Nesenā “Enefit Green” akciju laidienā piedalījās vairāk nekā 50 000 privāto igauņu investoru. Tas nozīmē, ka cilvēki ir gatavi ieguldīt un skatīties, kā attīstās kapitāla tirgus, kas ir ļoti labs signāls. Latvijā tā īsti nav.

Investori, kas nemeklē lētu darbaspēku, bet skatās uz tirgu, kas ir attīstīts, ar gudru darbaspēku ar izpratni un zināšanās par ekonomiku, viens no rādītājiem ir tirgus kapitalizācijas apjoms. Ir valstis, kurās šis rādītājs pārsniedz 100 % no IKP, piemēram, Luksemburga, Latvijā tas ir 0,4 %, Igaunijā tas ir ap 5 %. Mums ir jādara ļoti daudz, lai cilvēkiem iemācītu naudas un kapitāla pratību. Kāda jēga ir turēt naudu bankā, kur tā inflācijas dēļ zaudē vērtību, ja to var ieguldīt vērtspapīros. Ir riski, protams, arī tur, bet ir lielāka iespēja nopelnīt, nevis zaudēt. Tādēļ es gribētu virzīties uz priekšu ar daudz agresīvāku krājobligāciju laidienu iekšējā tirgū, un Valsts kase šobrīd strādā pie šī plāna.

Runājot par kapitāla tirgu, vai šī valdība plāno runāt arī par valsts uzņēmumu vismaz daļēju akciju publisko piedāvājumu biržā?

Politiski tas ir ļoti sarežģīts jautājums, jo koalīcijas partneri, īpaši “Apvienotais saraksts”, šo jautājumu nevēlas apspriest. Diskusijās esam tiktāl tikuši, ka, ja tas neskar kritiskās infrastruktūras uzņēmumus, tad par to var tālāk runāt.

Saeimas Budžeta komisijā nesen Latvijas Bankas pārstāve uzsvēra, ka joprojām mērķis ir daļas valsts uzņēmumu kotēšana biržā.

Ja runājam par ekonomisko transformāciju un to, lai uz mūsu ekonomiku skatītos nopietni, tad viena daļa no gudras ekonomikas ir augsta tirgus kapitalizācija. Šobrīd Finanšu ministrija lēnām apvieno spēkus ar Latvijas Banku pie tirgus kapitalizācijas plāna. Es negribētu priekšlaicīgi izpaust detaļas, bet tas paredz sabiedrības izpratnes veicināšanu par to, ka naudai nav jāguļ bankā, tai ir jāstrādā. Es neredzu nekādu pamatu iebildumiem, ka, piemēram, jaunais plānotais vēja parks, kas ir komerciāls projekts, līdzīgi kā Igaunijā “Enefit Green”, nevarētu startēt biržā. Ja birža strādā labi, tad tas ir diezgan efektīvs uzraudzības mehānisms uzņēmumam, tam, ko dara padome, tam, ko dara valde, un tur nevar neko daudz izdarīt aiz slēgtām durvīm.

Runa jau ir par tikai daļas, kādu 10% akciju kotēšanu biržā.

Jā, tieši tā. Nekad valdībā, starp ministriem nav bijusi runa par visu uzņēmumu vai lielākās daļas akciju kotēšanu, tā ir neliela daļa, līdz 20 % akciju, tas prasītu noteikta veida uzvedību no valdes un padomes un prasītu daudz plašāk skaidrot savus lēmumus un rīcību sabiedrībai.

Vai ņemot vērā koalīcijas partneru pretestību, kādi lēmumi šajā jautājumā valdībā varētu tikt pieņemti?

Mēs turpināsim sarunas, es par to cīnīšos, bet rezultātu es nevaru apsolīt.

Turpmākajos gados Latvijai būs pieejams apjomīgs finansējums no ES gandrīz 8,5 miljardu eiro apmērā. Kādas ir prognozes par šo līdzekļu jēgpilnu izmantošanu, un kā tas ietekmēs valsts attīstību?

Kopā ar Atveseļošanās un noturības mehānisma (ANM) fonda naudu tie ir 10 miljardi eiro. Mēs esam interesantā punktā, jo beidzās viens plānošanas periods un sākas otrs, turklāt vēl ir ANM nauda. Jāatzīst, ka līdz ar Covid-19 atbalsta naudas pieejamību, situāciju fondu apgūšanā atslābinājās. Vieglāk bija piekļūt valsts atbalstam, nevis fondu naudai. Skatoties, kas tad ir apgūts, bija liels pārsteigums, ka ANM programmā no 1,8 miljardiem eiro apgūti ir tik tikko 1%. Ir diezgan liela neskaidrība, kas tad notiks ar pārējo. Arī ES fondu ieguldījumi ir šobrīd ierūsējuši.

Finanšu ministrija ir vienojusies valdībā, ka ir izveidota atsevišķa ministru komiteja fondu pārvaldei. Esam vienojušies, ka šogad apgūstamais investīciju apjoms ir 1,3 miljardi eiro. Tas nozīmē, ka ir jau konkrēts mērķis un nākamajā komitejas sēdē šie apgūstamie projekti jau sadalīti konkrēti pa ministrijām, lai diskutētu par katras ministrijas portfeli atsevišķi. Vēlme ir aktivizēt šo procesu un mēģināt saprast, kas kavē apgūt fondus. Es piekrītu, ka fondu apgūšana ir problēma, un mēs pie tās strādājam, lai Latvija atgrieztos pie tempa. Šobrīd ir ļoti daudz problēmu, uzņēmēji satraucas par laiku, ir problēmas ar būvniecības sektoru. Igaunijā būvniecības sektors ir sācis augt, arī Lietuvā, bet Latvijā būvniecības sektors krītas. Gandrīz 60 % no ANM paketes ir saistīti ar būvniecību.

Centrālā finanšu un līgumu aģentūra, kas šos projektus pārvalda, atzīst, ka lēnām slodze sāk pieaugt un būs arī jārisina jautājums par viņu kapacitāti, lai spētu izvērtēt un pārvaldīt visus projektus un mēs nekavētos.

Tas nozīmē, ka pastāv risks, ka ANM naudu varam arī neapgūt?

Ir vairākas problēmas, kas ANM ietvaros mums jārisina. Augstā inflācija ir radījusi apstākļus, ka, sadārdzinoties cenām, mēs vairs nevaram sasniegt tos mērķus, ko bijām plānojuši. Piemēram, krustcelēs ir pieejamu mājokļu būvniecība. EK ir apstiprinājusi noteiktu skaitu mājokļu būvniecību, tam ir programmā pieejamā nauda. Skaidrs, ka šobrīd ar to naudu vairs nepietiek. Tad tagad vai nu ar EK ir jāvienojas, ka mēs uzbūvējam mazāk dzīvokļu, vai arī ir jāņem papildu aizņēmums no EK. Respektīvi, ar to gribu teikt, ka katrā atsevišķā programmā, projektu grupā būs jāskatās pēc atsevišķiem risinājumiem.

Inflācija šajā gadījumā ir vēl viens apstāklis, kas ir sabremzējis naudas apgūšanu. Redzam, ka būvnieki visu laiku saka, ka par tādu naudu vairs nav iespējams uzbūvēt. Pie šādas inflācijas būvnieki iepriekš uzņemtās saistības vairs nevar izpildīt. Jautājums ir, vai ar pasūtītāju var panākt vienošanos par indeksāciju. Ja nevar, tad notiek dažādi procesi, būvnieks atkāpjas ar smagām sankcijām. Būvniecības nozarei šis nav viegls laiks. Mans darbs ir sēsties pie galda un skatīties, kā mēs varam šo situāciju risināt. Piemēram, Ziemeļvalstis to diezgan veiksmīgi risina ar neatkarīgu indeksācijas mehānismu. Pirmo reizi indeksācijas mehānismu Latvijā iestrādāja Nacionālās bibliotēkas būvniecībā, taču jāatceras, ka indeksācijas mehānisms var nostrādāt abos virzienos, gan par labu būvniekam, gan pasūtītājam, ja izmaksas samazinās. Būvnieki labprātāk redz šo augšupejošo daļu, bet Nacionālās bibliotēkas gadījumā lejupejošā indeksācija noveda pie būvnieku apvienības bankrota. Indeksācija ir viens no risinājumiem, kas palīdz nozarei tikt pāri grūtiem laikiem.

Vai līdz ar Klimata un enerģētikas ministrijas izveidi viņu pārraudzībā tiks nodots “Augstsprieguma tīkls”? Kad tas notiks?

Visa loģika saka, ka tā tam būtu jābūt, jo enerģijas pārvades infrastruktūras uzņēmumiem vajadzētu būt šīs jaunās ministrijas pakļautībā. Konkrētas sarunas par to vēl nav bijušas, jo ministrs soli pa solim veido jauno ministriju. Finanšu ministrija par to neceļ iebildumus, un tas ir tikai laika jautājums. Vienlaikus klimata un enerģētikas ministrs jau pašlaik aktīvi komunicē un strādā pie “Augstsprieguma tīkla” tarifiem.

“Latvenergo” nākamajos gados būs jāīsteno apjomīgi atjaunojamās enerģijas ražošanas projekti. Šajā trīs gadu budžeta plānošanas periodā ir paredzēts, ka lielākā daļa “Latvenergo” peļņas dividenžu veidā tiek ieskaitīta budžetā. Tālākajā periodā “Latvenergo” vēlētos lielāko daļu peļņas ieguldīt investīcijās. Vai budžets tam būtu gatavs?

Tā ir taisnība – “Latvenergo” budžetā maksā fiksētu dividendi. Mums būs jāskatās, kādi būs “Latvenergo” investīciju plāni attiecībā uz atjaunojamās enerģijas projektiem. Tad, kad valdībai tiks uzlikts uz galda piedāvājums par “Latvijas vēja parku” tālāko attīstību un finansējumu, varēsim lemt, kas tālāk notiek ar “Latvenergo” dividendēm. Būs jāsaprot, cik liela investīcija būs nepieciešama, vai varēs iet uz kapitāla tirgu, un tad arī lemsim, kāda būs “Latvenergo” dividenžu politika.

Par VID. Ieva Jaunzeme paliek amatā uz gadu līdz termiņa beigām, vai tomēr vēl ir iespējamas izmaiņas, jo “Apvienotais saraksts” pret to iebilst? Tas gan īsti nav valdības, bet finanšu ministra lēmums…

Tas tiešām īsti nav valdības lēmums. Kad es stājos amatā, Jaunzeme bija uz laiku atstādināta un strādāja disciplinārlietu komisija. Komisijā bija ne tikai Finanšu ministrijas ierēdņi, bet bija pārstāvji arī no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja, no prokuratūras, un tika veikta pietiekami rūpīga pārbaude. Dokumentā, kuru es saņēmu, nebija nekāda pamata atlaist Jaunzemi no darba. Atgādināšu, ka iepriekšējais finanšu ministrs bija uzdevis veikt VID rotācijas, un arī šeit viedokļi dalījās par to, vai tas ir pats efektīvākais veids. VID vadītāja tam bija sekojusi, un tas bija izpildīts daļēji, kādēļ es viņai arī izteicu aizrādījumu.

Bija vēl divi jautājumi, kurus es gan pārrunāju, gan rakstiski lūdzu atbildes no izmeklēšanas iestādēm. Tas, kas man šķiet visbīstamākais valsts iestādes darbā, ir šīs viltus krimināllietas radīšana Finanšu policijā. Iestādē ir izveidots četru acu princips, un ir redzams, ka šīs četras acis kopā bija iesaistītas šajā konkrētajā lietā. Detaļas gan es nevaru atklāt. Tiks vērtēts, kas vēl būtu jādara, bet, manuprāt, šī ir vistrakākā lieta, kas būtu jānovērš. Tas, ka valsts institūcija izveido viltus lietu, lai būtu izspiešanas mehānisms korupcijas nolūkos, ir kaut kas nepieņemams. Vienlaikus izmeklēšanas institūcijas saka, ka šī ir ārkārtas situācija un tas nav kaut kas tāds, ar ko regulāri saskartos.

Otra lieta attiecas uz muitu un pēdējā laika aizturēšanām. Man nav bijusi iespēja līdz šim strādāt kopā ar VID, bet te sakrita izmeklēšanas iestāžu un VID vadītājas versijas. Viņa uzsver, ka VID ir izveidots spēcīgs iekšējās drošības dienests, kas efektīvi strādā un ar šīm lietām tiek galā. Tādēļ mēs arī redzam lietas, kur viena, otra vai trešā grupa tiek noķerta. VID vadītāja saka, ka sunim šajā gadījumā ir pārkāpts pāri un varbūt vēl ir palikušas kādas astes.

Mēs esam nonākuši vienā jaunā problēmā, kas saka, ka situāciju ir veicinājusi arī līdzšinējā atalgojuma politika, kurā muitniekiem ir bijušas zemas algas un ir valdījusi tāda zināma Brežņeva laika doktrīna par sabiedriskās ēdināšanas darbiniekiem, ka gan jau viņi paēdīs paši. Problēmas mēs redzam arī citos dienestos zemāk atalgotajās pozīcijās, kur vienkārši nav iespējams dabūt darbiniekus. Sludinājumi stāv, bet šis atalgojums nevienu neuzrunā.

Saliekot šo visu kopā, arī tapa mans lēmums.

Mēs kopā strādājam pie vairākām lietām. Viena, kas, manuprāt, ir ļoti svarīga, – automatizācija -, kā arī atteikšanās no VID neraksturīgām darbībām. Sniedzot deklarācijas, ir redzams, ka cilvēki ņemas ar lielu daudzumu grūti izprotamu čeku. Skatīsimies, kā to visu var automatizēt un atbrīvot cilvēku laiku. Tajā pašā automatizācijā VID ir aizgājis ļoti tālu, veidojot nodokļu maksātāju profilus un riska profilus. Šī politika atmaksājas – piemēram, PVN iekasēšanas ziņā uzlabojumi ir fundamentāli. Nākamais lielais izaicinājums ir darba samaksa, jo pēc Covid-19 mēs redzam, ka “aplokšņu algas” ir pieaugušas, un tas ir liels izaicinājums. Ja mēs lietojam automatizācijas un mākslīga intelekta risinājumus izskaitļošanā, kur tas ir, un riska analīzē, tad tas ļoti uzlabotu darbu.

Nākamais fundamentālais virziens ir izlīguma mehānisms. Ja ir atklāta nodokļu nomaksas neatbilstība un sākas strīdi, tad tiesas procesi var ilgt gadiem. Lielākajā daļā ES valstu, arī pie mūsu kaimiņiem, darbojas tā saucamais izlīgšanas mehānisms. Latvijā šāds mehānisms ir prokuratūrai un Konkurences padomei, kad, ja jūs labprātīgi piekrītat atzīt savu vainu, tad risinājums ir tāds un tāds. Arī VID būtu jāievieš šāds mehānisms. Te ir arī Finanšu ministrijas atbildība, jo jautājums ir par labu likumdošanas praksi, kas ļautu šādi rīkoties.

Trešais virziens, protams, ir reputācija. Par to ir jādomā pašam VID, bet jautājums ir par komunikācijas stratēģiju, lai sabiedrība gūtu pārliecību, ka VID ir laba, mūsdienīga finanšu servisa institūcija.

Tātad ir daudz kas uzlabojams, bet kāds ir jūsu kopējais vērtējums par VID darbu?

VID galvenais uzdevums ir nodrošināt sekmīgu nodokļu iekasēšanu. Es redzu, ka pēdējā laikā ir noticis milzīgs progress ar PVN iekasēšanu un VID veiktspēja šajā jomā ir būtiski uzlabojusies. Problemātiskais sektors ir “aplokšņu algas”. Latvijas VID gan šajā ziņā nav vienīgais – igauņi runā par to pašu, lietuvieši ar to cīnās. Risinājumi ir jāmeklē, bet, manuprāt, segmentācijas mehānisms, kas ir izveidots VID, ir optimāls. Tas ļauj pateikt, kas ir galvenās nozares, kurās mēs ejam uz priekšu. Būvniecība ir absolūts līderis šobrīd. Tur ir ļoti sarežģīti jautājumi – apakšuzņēmēji un kas tikai tur viss nav. Viena jauna nozare, kas parādās, ir vairumtirdzniecība. Arī to segmentācijas mehānisms ļoti labi parāda. Tādēļ kopumā attīstība ir laba, un es ļoti augsti vērtēju arī šo iekšējās drošības dienesta darbību – bez lieka trokšņa, ātri un precīzi tiek izgriezti ārā sistēmas augoņi.

LETA+