Zemkopības ministrs Didzis Šmits: Es neesmu subsīdiju cilvēks (saruna)

No šāgada budžeta Zemkopības ministrijai daudz līdzekļu ārpus bāzes finansējuma nevajadzēs, bet nākamajos gados ir jārēķinās ar līdzekļiem Kopējās lauksaimniecības politikas līdzfinansējumam, intervijā aģentūrai LETA uzsver jaunais zemkopības ministrs Didzis Šmits (AS). Nozarei gan jārēķinās ar to, ka jaunais ministrs nāk ar atšķirīgu viedokli par virkni jautājumu. Piemēram, viņš uzsver, ka nav subsīdiju cilvēks un ir kategoriski pret situācijām, kad tiek prasīts atbalsts, bet nozare līdz tam pati nav neko darījusi, lai situāciju uzlabotu. Tāpat, pretēji iepriekšējos gados daudz dzirdētajai retorikai, jaunais ministrs neatbalsta pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazinātās likmes pārtikai lietošanu kā ekonomisku rīku. Tāpat viņš nepievienojas daudzu organizāciju sašutumam par ziedojumu pārtraukšanu no “Latvijas valsts mežu” (LVM) kabatas.

Valdība ir sākusi darbu pie 2023.gada budžeta. Kādas būs jūsu un Zemkopības ministrijas prioritātes budžetā?

Mums ir viena galvenā prioritāte, kas ir Kopējās lauksaimniecības politikas līdzfinansējums. Tas gan vairāk ir vidējā termiņa budžeta jautājums, jo 2023.gadā valsts iemaksas nav nepieciešamas, tikai tiešie maksājumi, bet 2024.un 2025.gadā līdzmaksājumos jau ir vajadzīgas ievērojamas summas. Lai varētu uzņemties ilgtermiņa saistības, mums ir nepieciešams lēmums, ka 2024. un 2025.gadā šī nauda būs. Tas šobrīd ir iezīmēts, un tā ir mūsu galvenā prioritāte.

Ja runājam par ārpus budžeta bāzes finansējumu, tad, tā kā pieņēmām lēmumu par LVM ziedojumiem paredzētās naudas pieskaitīšanu dividendēm un iemaksāšanu kopējā budžetā, esam kā atsevišķu sadaļu paredzējuši finansējumu ārpus bāzes Meža fondam. Finansējums ir saistīts ar kokrūpniecības un mežsaimniecības izglītības popularizēšanu utt. Kopējais finansējums ir 1,1 miljons eiro.

Tāpat ir tīri praktiski jautājumi, kā, piemēram, mums ir Malnavas lauksaimniecības koledža, kas it kā ir Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā, bet faktiski ne vienmēr tā ir. Mums ir jāpabeidz koledžas ēkas remonts, inženiertehnisko komunikāciju nomaiņa, ir jāpabeidz līdz galam renovācijas darbi, kas izmaksās apmēram 300 000 eiro.

Ja man jāsalīdzina zemkopības nozare ar, piemēram, veselības nozari, tad mums ir salīdzinoši ļoti pieticīgas prasības ārpus budžeta bāzes finansējuma. Finansējums Kopējās lauksaimniecības politikai, protams, nav pieticīgs, bet būtu dīvaini, ja valsts šim mērķim nepiešķirtu naudu, tādējādi apgrūtinot Eiropas Savienības (ES) fondu apgūšanu. Tie beigās tomēr būs plusi, ne izdevumi.

Vai no Finanšu ministrijas kā atbildīgās par budžetu ir solījums, ka līdzfinansējums nākamajos gados būs?

Jā, tas ir ierakstīts tabulās, un vajadzētu būt visam kārtībā.

Ko jūs pats ministra amata pildīšanas laikā esat izvirzījis par prioritāti, kas būtu jāpaveic?

Neviens jau nezina, cik tas laiks būs ilgs. Pieņemot, ka tas būs četri gadi, tad katrā no manām nozarēm ir vairāki paveicamie darbi, bet ir arī starpnozaru darbi.

Jāsaka, ka ir ugunsgrēka dzēšanas darbi, ir aizstāvības darbi un iniciatīvas darbi. Aizstāvības darbi, protams, ir viss, kas saistās ar klimata pārmaiņām un zaļo kursu – viss, kas ietekmē lauksaimniecību un mežsaimniecību. Šajā jomā izaicinājumi, viegli izsakoties, ir tādi, kādi nekad nav bijuši. Ja mums prasa trešdaļu mežu atstāt neskartus, ja prasa 10% lauksaimniecībā apstrādātās zemes nodot zālājiem, lai glābtu pasauli no CO2, tas, protams, rada milzīgus jautājumus un milzīgus izaicinājumus. Tāpat arī neskaidra ir kūdras nozares tālākā nākotne. Mūsu galvenais uzdevums ir pareizi saskaitīt piesaistīto CO2. Arī tādā izpratnē, ka galdu, pie kura sēžam, varam ieskaitīt kā CO2 uzkrājēju, nevis to aizmirst. Mēs kā 52% teritorijas mežu turētāji esam pirmajās rindās “uzkrājējos” Eiropā, taču tas mums pareizi jāsaskaita, jāparāda un arī sabiedrība ir jāizglīto par koku pielietošanu utt. Tie ir aizsardzības pozīciju darbi.

Savukārt runājot par iniciatīvas darbiem, tad mans sens plāns ir ēdināšanas programma skolām. Mums nav vienmēr jāizdomā kaut kas jauns, ir labas lietas, kas jau pastāv. Viena no lietām ir Somijas piemērs, arī Francijas. Somijā šī ēdināšanas programma pastāv kopš 1939.gada, kad bija bads, un tajā laikā viņi visās mācību iestādēs, arī bērnudārzos, ieviesa valsts finansētu ēdināšanas programmu, nešķirojot pēc vecāku turības. Sākumā tas bija, lai novērstu badu, pēc tam tas pārtapa par instrumentu vietējo pārtikas ražotāju atbalstam, un beigās tas ir rezultējies par plaša mēroga veselības programmu. Tā ir iespēja vietējiem pārtikas ražotājiem, tostarp bioloģiskajiem, nodrošināt noietu, kas, savukārt, veicina attīstību. Tas pārtikas industrijā rada tādas ļoti pozitīvas sekas kā “bērnības garšu”. Pārtikas industrijā galvenā cīņa ir tieši par “bērnības garšu”, ko neviens cits nevar atņemt. “Kāruma” sieriņu joprojām nevar aizstāt neviens cits biezpiena sieriņš, maizi, ko ēd bērnībā, nemainīsi. Mums gan tā pieredze ir mazliet atšķirīga līdz ar padomju laikiem, tomēr bērnības garša nemainās.

Pārtika Somijas skolās ir veselīga, bez kaitīgām piedevām. Turklāt ēdināšanas programma nav tāda, kā pie mums, kad starpbrīdī ir jāskrien uz ēdnīcu pusdienās. Somijā visās skolās ir virtuves un bērns var ēst, kad vēlas visas dienas garumā. Šādas programmas ieviešanā nav jāizdomā kaut kas jauns, bet jāņem Somijas pozitīvā pieredze. Tur būtu nepieciešama gan Zemkopības ministrijas, gan Veselības ministrijas, Vides un reģionālās attīstības ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas iesaiste. Tas sākumā nebūs ātri, nebūs lēti un vienkārši, bet, ja visu saskaita kopā, tad tā ir nākotnes investīcija, nevis izdevumi.

Attiecībā uz mežrūpniecības nozari nevajadzētu mēģināt rakstīt papīrus un likumus, bet katrai darbībai uztaisīt pilotprojektu. Piemēram, es uzskatu, ka valstiskā un pašvaldību līmenī, jo privātajiem to nevar uzspiest, būtu jāpieņem lēmums, ka sabiedriskās būves ir jābūvē no vietējās izcelsmes koka. Tas attīstītu kokrūpniecību, uzkrātu bilancē CO2. Tāpat kā mēs lepojamies ar jūgendstila apbūvi, arī ar koku varētu lepoties. Mums jau ir vēsturiskā apbūve Pārdaugavā, un tāda tā būtu arī jāsaglabā. Kā kādreiz Ulmaņlaikos bija apbūves pāreja no koka uz akmeni, tā tagad būtu jāiet atpakaļ uz koku.

Savukārt attiecībā uz akvakultūras nozari mums līdz šim ļoti novārtā ir atstāts viss, kas saistīts ar iekšējiem ūdeņiem – ezeriem, upēm. Tas Latvijas gadījumā ir milzīgs neizmantots resurss. Mums ir daži labi piemēri, kā Alūksnes un Rāznas ezers, bet ļoti lieli resursi ir neizmantoti. Tādēļ nepieciešams ir ezeru audits, tie jāattīra un jāsaprot, kādas zivis tur laist. Runājot par mazajiem HES Latvijas upēs – mans uzskats, ka tie ir jājauc nost, jo to pienesums energoapgādē ir vienkārši smieklīgs – precīzi nekāds pret kaitējumu, ko tie nodara dabai. Jābūt piemērotiem zivju ceļiem, nevis 10 centimetru spraugai ar cerību, ka zivs to atradīs un spēs nārstot. Zivju ceļu izveidei ir paredzēta fondu nauda, un tādēļ ar to ir jāvirzās uz priekšu.

Kāpēc uz Ālandu salām Somijā brauc cilvēki un tas ir milzīgs tūrisma virziens? Tāpēc, ka tur ezeros ir zivis. Mums arī tas ir jāpanāk. Ir zivju ataudzēšanas programmas, kam turklāt ir pieejami līdzekļi. Droši vien arī šajā virzienā sāksim ar vienu pilotprojektu kādā no ieinteresētām pašvaldībām, parādīsim, ko var izdarīt, un tad jau process aizsāksies.

Akvakultūra ir bijis īpašs rūpju bērns. Ir milzīgas fondu naudas investētas, bet atdeves īsti nav bijis. Saules stari gan arī ienāk. Piemēram, “Zivs uz ledus”, kur Ropažos audzē arktiskās palijas. Viņi akvakultūrā ir pirmie, kas sāka ar domu – kur pārdot, nevis saražot un tad domāt, ko ar to darīt. Viņi jau vairāk nekā 100 tonnas ir saražojuši pagājušajā gadā, kas nebūt nav maz priekš Latvijas. Lai būtu konkurētspējīgi, apjomus vajadzētu pieckāršot, un tāds ir arī viņu plāns. Tas ir virziens, ko iespēju robežās centīšos atbalstīt. Zivrūpniecībā un ne tikai būtu jāvadās pēc principa – mazāk dalīt uz galviņām, bet vairāk tiem, kas sevi jau pierādījuši un dara, lai vairotu konkurētspēju.

Ja atgriežamies pie zaļā kursa tēmas, cik lielas iespējas ir panākt labvēlīgākus nosacījumus mūsu lauksaimniekiem? Vai tā nav savā ziņā cīņa ar vējdzirnavām?

Zaļais kurss un klimata izmaiņas lauksaimniecības sektoru skars, sākot no 2026.gada, līdz ar ES regulām par zemes izmantošanu. Sarežģītākais šobrīd patiesībā ir orientēties visās politikās, kuru ES ir milzum daudz, turklāt tās bieži ir savstarpējās pretrunās. Piemēram, klimata izmaiņu politika regulāri ir pilnīgi pretrunā ar daudzām citām zaļā kursa sastāvdaļām.

Principā Klimata izmaiņu politika mežsaimniecībā šobrīd nozīmētu, ka mums ir jāizcērt vecie koki. Mežs noveco, vecie koki kalsts un pūst, izdalot CO2, kas nozīmē, ka šobrīd mums vajadzētu aktīvi cirst vecos kokus un to vietā stādīt jaunus. Gribētu redzēt, ko par to teiktu “zaļie”. Masveida kailcirtes valsts mežos – iedomājieties, ko ar mani izdarīs, ja es to pateiktu. Labi nebūtu. Bet te mēs spilgti redzam šīs pretrunas.

Tāpat saka, ka vajag atgriezt ilggadējos zālājus 10% 2018.gada references līmenī. Bioloģiskie lauksaimnieki domā – ļoti labi, varēs audzēt bioloģiskos lopus, bet tas lops arī izdala CO2, tas nozīmē, ka bioloģiskā daudzveidība uzreiz nonāk pretrunā ar klimata izmaiņu politiku.

Šķiet, ka arī Eiropas Komisijai līdz galam tas nav skaidrs. Ir apstiprināts stratēģiskais plāns un regulāri tiek pieņemtas jaunas regulas, kas nonāk pretrunā ar apstiprināto plānu un mērķiem.

Ja ļoti filozofiski runājam, tad man būtu daudz ko teikt par klimata pārmaiņām un cilvēka augstprātību, iedomājoties savu lomu uz zemes. Līdzīgi kā skudrai mežā domāt, ka no viņas atkarīgs, kas notiek mežā. Jā, tiklīdz ko tādu pasaki, tā automātiski nokļūsti vēstures nepareizajā pusē. Ir lietas, ko nevar izmainīt, pārmaiņas notiek, un ir jautājums, kā mēs šīm pārmaiņām tiekam cauri. Protams, ne viss ir slikti, un es nesaku, ka zaļais kurss ir slikti, ir daudzas lietas, ko jebkurā gadījumā vajadzētu darīt.

Piemēram, ja runājam par augu aizsardzības jeb pesticīdu lietošanu. Visiem skaidrs, ka vajag lietot pēc iespējas mazāk. Latvijai pārmet, ka pēdējos gados augu aizsardzības līdzekļu izmantošana ir palielinājusies, bet tāpat tā ir divas reizes zemāka nekā ES vidējais līmenis. Mums ir viens no zemākajiem līmeņiem, Nīderlandei ir četras reizes lielāks.

Absolūti netaisni ir kā references gadu ņemt 2005.gadu, kad tikko esam iestājušies ES. Protams, ka pa šiem gadiem ir bijusi izaugsme. Ja kā references gadu ņemtu 2019.gadu, mēs vispār būtu paraugbērns – kas toreiz tika darīts un kā tagad ir. Es nevaru neredzēt, ka references gads ir paņemts tāds, lai vecās Eiropas ekonomikas “turētu” zemāk Austrumeiropas ekonomikas un neļautu tām pietuvoties. Tā ir bijis no laika gala, arī platībmaksājumu jautājumā. Tas ir netaisnīgas politikas fakts. Saprotu, ka 2004.gadā izmaksas mums bija zemākas, arī darba algas, bet tagad viss ir izlīdzinājies, izņemot atbalsta maksājumus. Arī klimata izmaiņu politikas mērķis ir nevis izlīdzināt ekonomikas, bet saglabāt atšķirības. To ne tikai mēs saprotam, to saprot poļi, kaimiņi, ļoti daudzas valstis. Tādēļ mums kopā par to būtu jārunā un jāaizstāv savas pozīcijas.

Ko mēs klimata izmaiņu politikā esam gatavi darīt? Galu galā to pašu klimata izmaiņu dēļ pēdējos gados ir bijuši gan ievērojami plūdi, gan sausums un pēc tam lauksaimnieki no valsts budžeta prasa kompensācijas.

Es nedomāju, ka notiek kaut kas īpaši ārkārtējs. Nesen iznāca šprotu vēstures grāmata, kas sākas ar epizodi, kā Latvijas teritorijā ienāk pirmie cilvēki, sekojot ziemeļbriežiem, un paliek šeit tādēļ, ka te ir zivju resursi. Piecus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras, vidējā mezolīta laikmetā, vidējā gaisa temperatūra Latvijā bija par 2,5 grādiem augstāka nekā tagad. Tad man ir jautājums – kāda ir pareizā temperatūra uz zemes – tā, kas bija te, kad bija ledāji, vai arī tagad ir pareizais klimats? Es neesmu klimata reliģijas sekotājs, man ir eksakts prāts, un es nedomāju, ka mēs nosakām vairāk par Sauli uz šīs zemes, tas būtu pārspīlēti. Plūdi, lietus, vējš ir bijis vienmēr.

Par kompensācijām runājot – es neesmu subsīdiju cilvēks. Es nedomāju, ka kādam ir jāmaksā par to, ka tu esi. Ir jāpalīdz kādreiz, kad kaut kas apdraud veiksmīgu nozaru pastāvēšanu, bet citādi… Nav balts un melns. Lauksaimniecība ir nozare, kuru klimats ietekmē visvairāk, nevar mākslīgi to palikt zem jumta un sargāt. Ir brīži, kad jāpalīdz, jo arī ne visu apdrošinātājs var segt. Bet es esmu pilnīgi pret, ka katru gadu atnāk nozare un saka, ka vajag sešus miljonus eiro tādēļ, ka viņi ir, un tajā pašā laikā mēs uzzinām, ka nozare pati nav neko darījusi, lai sakārtotu attiecības un tālāko pārstrādes procesu.

Redzat lauksaimniecībā šādas nozares?

Es negribu nevienu aizvainot, tas nav mērķis, bet es noteikti gribu sarunu ar cūkkopības nozari. Es nesaprotu ikgadējo atbalstu šai nozarei, tajā pašā laikā zinot, ka viņi neslēdz ilgtermiņa līgumus ar pārtikas pārstrādātājiem, kas varētu garantēt stabilitāti. Man rodas sajūta, ka tajā brīdī, kad ir labi, viņi tirgo un tajā brīdī, kad ir slikti, tad iet pie valsts pēc atbalsta. Ja katru gadu var saņemt atbalstu, tad tu neesi ieinteresēts nekādos ilgtermiņa līgumos. Kāpēc mūsu pārstrādātāji pērk pusi izejvielu no Lietuvas? Tāpēc, ka ir ilgtermiņa līgumi. Es šajā jautājumā neesmu ļoti dziļi iedziļinājies, lai izteiktu stingrus apgalvojumus, bet man ir jautājumi šajā nozarē. Ja kādam katru gadu vajag atbalstu, tad acīmredzot ir jādara kaut kas pavisam cits. Es to tā redzu.

Iepriekšējā valdība nolēma atteikties no kūdras izmantošanas enerģētikā, savukārt jūsu valdības deklarācijā ir minēts, ka jāizveido precīza kūdras kā lēni atjaunīga vietēja resursa bilance, lai tās ieguve un pārstrāde spētu nodrošināt pozitīvu resursa pieaugumu, neatstājot negatīvu efektu uz bioloģisko daudzveidību un siltumnīcefekta gāzu emisijām. Kā to iecerēts panākt? Vai tas nozīmē, ka Latvijas kūdras nozare var rēķināties ar atbalstu un nākotni?

Kūdras nozarē bieži tiek jaukts kopā viss vienā katlā. Skaidrs, ka kūdras izmantošana enerģētikā šodienas apstākļos nav pats gudrākais, ko ar šo resursu var darīt. Tajā pašā laikā krīzes brīžos tas ir milzīgs resurss. Cik man zināms, pašreizējā energokrīzē, kara krīzē somi kūdru ir uzkrājuši diviem gadiem. Tas, vai kūdru viņi izmantos vai neizmantos, būs atkarīgs no situācijas, bet viņi ir droši, ka siltums, ja gadījumā viss izbeidzas, diviem gadiem ir nodrošināts. Tieši tādai pašai attieksmei pret šo resursu būtu jābūt arī mums. Tas ir nacionālās drošības jautājums. Ja ir jākaro un jānodrošina siltums, tad klimats var pagaidīt. Ilgtermiņā, protams, kūdra nav kurināmais, un arī Latvijā kūdra nav tikusi izmantota kā kurināmais resurss. Latvijas kūdra ir dārzniecības materiāls, un trešdaļu ES dārzniecības kūdras nodrošinām tieši mēs.

Runājot par zaļo kursu un kūdru, tad, protams, kūdras dedzināšana no CO2 viedokļa nav lietderīga, bet no otras puses – nedrīkst aizmirst, ka no viena kubikmetra kūdras izaug septiņi tūkstoši koku stādu. Ja gribi apstādīt pasauli ar mežu, tad bez kūdras to izdarīt nevar. Ja tā mēs raugāmies uz kūdru, cik uz tās var izaudzēt stādu, tad kūdra ir nevis CO2 radītājs, bet ļoti liels savācējs.

Līdz ar karu pagājušajā gadā lauksaimniecības nozarē ir notikušas lielas svārstības. Lai arī graudaudzētājiem līdz ar augsto graudu cenu nevajadzētu sūdzēties, būtiski ir augušas izmaksas gan lopbarībai, gan minerālmēsliem. Vai lauksaimnieku organizācijas jau ir runājušas ar jums, vai būs nepieciešams atbalsts no valsts?

Skaidrs, ka svārstības ir bijušas, arī mežrūpniecībā. Es neizslēdzu krīzes situācijas atbalstu, bet vienmēr ir jāskatās samērojamība un atbalsta jēga. Govs ir jābaro, lai pēc tam to slauktu. Lai arī pats nāku no pārtikas pārstrādātāju nozares, es esmu ļoti skeptisks pret šāda veida atbalstiem. Izmaksātā nauda pārtikas pārstrādei neko nav mainījusi, neviens tāpēc nav ne nomiris, ne izglābts. Es šo atbalstu dotu pavisam citai aktivitātei – eksporta tirgus apgūšanai. Brauciet uz izstādēm, tas no valsts budžeta ir atbalstāms un tam arī ir rezultāti. Arī zivrūpnieki savulaik no fondiem saņēma šādu atbalstu, un tam šodien ir rezultāti. Zivrūpnieki jau 10 gadus braukāja pa izstādēm, un, kad aizvēra Krievijas tirgu, jau bija atrasti jauni. Kurš toreiz būtu teicis, ka šprotes tiks tirgotas Japānā. Tā bija neiespējamā misija, bet tagad tās tur ir, un tas ir viens no stabilākajiem tirgiem. Tas pats ir jādara pārējai pārtikas pārstrādei. Atbalstu eksporta tirgus apgūšanai es pilnībā atbalstu, jo tam ir rezultāts nākotnē, nevis šodien izdalīt budžeta naudu, neprasot nekādu atdevi.

Gadiem ilgi pārtikas ražotāji, tirgotāji lobē samazināto PVN pārtikas pamatproduktiem. Lai arī iepriekšējais zemkopības ministrs aizstāvēja šo ideju, valdībā un Saeimā samazinātais PVN nav guvis atbalstu. Kāda ir jūsu attieksme pret to?

PVN likmes samazināšanu es atbalstu ēdināšanas nozarei, jo tur daudzi šobrīd labākajā gadījumā darbojas pelēkā zonā. Tas ir viens no soļiem, lai sakārtotu šo jomu.

Kā ekonomisku rīku PVN samazināto likmi pārtikai personīgi es neatbalstu, jo uzskatu, ka nodokļu ziņā ir jāskatās uz pavisam citu izaicinājumu – darbaspēka nodokļiem. Savulaik esam modelējuši “Karavela” rūpnīcas darbību piecās valstīs, maksājot darbiniekam 1500 eiro uz rokas. Atšķirība no Igaunijas Latvijas gadījumā bija 3,5 miljoni eiro gadā izmaksu dārdzībā. Tas ir tas, kas jākoriģē, tieši darbaspēka nodokļi. Eksportētājus PVN vispār neuztrauc.

Tāpat ir sociālā sadaļa. No sociālā viedokļa vismaz krīzes laikā es atbalstītu samazināto PVN pienam, maizei un arī svaigai gaļai, bet ne plašākam produktu klāstam. Ja man jāsalīdzina, vai sniegt tiešu sociālo palīdzību maznodrošinātajiem vai samazināto PVN pamatproduktiem, tad es teiktu, ka PVN ir pareizāk. Pirmkārt, tas ir salīdzinoši vienkāršāk. Arī es pirkšu maizi ar samazināto PVN, bet manā izdevumu grozā pārtikai tā aizņems nelielu daļu salīdzinājumā ar trūcīgāku cilvēku. Šajā apstāklī gan ir jāņem vērā ļoti svarīgs nosacījums, proti, ja šāds lēmums tiek pieņemts, tad pretī ir jābūt vienošanās ar tirgotājiem, ka viņi iesaldē savu uzcenojumu. Pretējā gadījumā mēs tikai vairosim tirgotāju peļņu un sociālā efekta no PVN samazināšanas nebūs. Tas nav tik utopiski, jo mums ir bijuši piemēri ar eiro ieviešanu. Arī tad bija sociāla vienošanās ar tirgotājiem, ka tie nespekulēs ar eiro kursu. Tas nostrādāja, jo tirgotājiem sava reputācija ir ļoti svarīga. Arī šādas vienošanās kontroli ir ļoti viegli panākt – to izdarīs mediji. Ja valdības darba kārtībā nonāks PVN samazināšana, tad es piedāvāšu šādu kombināciju. Pretējā gadījumā efekta nebūs un no tā nopelnīs tikai tirgotāji, turklāt vēl arī samazināsim valsts ieņēmumus budžetā.

Kā tālāk vajadzētu rīkoties ar LVM dividendēm?

Globāli es uzskatu, ka budžetu valstī veido valdība un parlaments, nevis LVM, “Latvenergo” vai vēl kāds valsts uzņēmums. Uzņēmumu peļņai ir jānokļūst “kopējā katlā”, un par to tiek lemts līdz ar budžeta prioritātēm.

Ziedojumi nav jāaizliedz vispār, bet tiem tiešām ir jābūt ziedojumiem, iespējai palīdzēt ārkārtējos gadījumos. Atceros, bija puisītis Dāvis, kuram vajadzēja steidzamu operāciju, ko savukārt varēja veikt tikai ASV. Latvijas normatīvie akti neparedzēja valsts finansējuma iespēju operācijām ārpus ES, tādēļ arī LVM iesaistījās un ziedoja šim mērķim. Tātad tas bija unikāls gadījums, kad situācija tika risināta ar LVM starpniecību. Par šādiem gadījumiem neviens neiebilst un neiebilda, savukārt veidot bāzes finansējumu sportam un kultūrai caur LVM ziedojumiem… Kas tas vispār ir? Ir taču Kultūras ministrijas budžets, Izglītības un zinātnes ministrijas budžets. Ja ir Dāvja dzīvība pret Zēģelēšanas federāciju, tad prioritāte ir skaidra, tur nav jautājumu.

Kas tālāk notiks ar LVM valdi un padomi? Kāda būs rīcība?

Ņemot vērā audita rekomendācijas, izvērtēsim tās un pieņemsim atbilstošus lēmumus.

Vai esat jau iepazinies ar citu padotības iestāžu darbu? Iepriekš bijis konflikts Valsts meža dienestā (VMD) starp vadību un darbiniekiem. Kāda šobrīd ir situācija?

VMD operatīvais vadītājs ir Arvīds Ozols. Skaidrs, ka sēdīsimies pie viena galda un runāsim par situāciju. Mēģināsim tikt skaidrībā. VMD ir svarīgs visiem nozarē strādājošajiem, tostarp ar iekšlietu ministru Māri Kučinski runāsim par VMD sadarbību ar glābšanas dienestiem. Citādi šobrīd ir absurda situācija, proti, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests dzēš ugunsgrēku līdz mežam, bet, ja deg mežs, tad to dzēšam mēs ar saviem resursiem, un ugunsdzēsēji brauc prom.

LETA+