Gulbenes spēkavīrs Andris Leišavnieks pirms trim nedēļām “Hansa līzinga” spēkavīru čempionāta posmā Talsos izcīnīja 2.vietu, pēc nedēļas Kuldīgā – 4.vietu. Nākamajās brīvdienās Gulbenes stiprinieks dosies uz Ventspili, kur notiks jau nākamais posms.
Gulbenes spēkavīrs Andris Leišavnieks pirms trim nedēļām “Hansa līzinga” spēkavīru čempionāta posmā Talsos izcīnīja 2.vietu, pēc nedēļas Kuldīgā – 4.vietu. Nākamajās brīvdienās Gulbenes stiprinieks dosies uz Ventspili, kur notiks jau nākamais posms.
Šobrīd Andris, cik iespējams, mēģina trenēties. “Es jau gan esmu teicis, ka jātrenējas ir pa ziemu un vasarā starp posmiem ir jāmēģina tikai savākties, jo sacensības notiek gandrīz katru nedēļu, bet ir arī nedaudz jāatpūšas, lai ķermenis netiktu pārslogots,” saka spēkavīrs.
– Kuri ir tavi mīļākie vingrinājumi?
– Tīri labi tieku galā ar skriešanas vingrinājumiem, arī stafetē varu paveikt gandrīz visu. Patiesību sakot, šogad man visi vingrinājumi tīri labi padodas. “Snaige” nēšus (vismaz 350 kilogrami) nesu apmēram 14 sekundēs. Nedaudz labāk par citiem vingrinājumiem man padodas turēšanas vingrinājumi. Taču, akmeņus ceļot, nedrīkst neko sasteigt. Ja gribas ātrāk pacelt, var sanākt, ka nepacel vispār. Ja akmens krīt, var gūt arī traumas.
– Šajā sporta veidā droši vien tiek gūts daudz traumu.
– Traumas var gūt ļoti bieži, tādēļ es cenšos vienmēr visur uzlikt saites, lieku arī trīs jostas. Var satraumēties arī treniņos, jo locītavām ir ļoti liela slodze. Cilvēkiem ir jāuzņem ļoti daudz vitamīnu, to var izdarīt vasarā, bet ziemā tas nav iespējams, tādēļ, intensīvi trenējoties, organisms tik ātri neatjaunojas un pēkšņi kaut kas sāk sāpēt. Lai tā nenotiktu, dzeru dažādus speciālos vitamīnus.
Šajā sporta veidā galvenokārt tiek traumētas locītavas, taču var saraut arī muskuļus, piemēram, bicepsu, jo šis muskulis ir mazs, taču tas ir atkarīgs tikai no pašiem – muskuļus nedrīkst pārslogot.
Man pašam traumu nav bijis un nebūs (smejas). Ir jādzīvo ar domu, ka to nebūs. Protams, tā ir laimes spēle un notikt var visādi, taču ir jācer, ka tā nenotiks. Turklāt ir jāatceras, ka ar spēku vien nevinnēsi, ir jādomā līdzi. Piedomājot, kur un pa kuru pusi skriesi, kā celsi vai kā turēsi, var uzvarēt arī daudz stiprākus puišus.
– Kā tu trenējies?
– Sacensību starplaikos cenšos pāriet visām lielākajām muskuļu grupām. Domāju, ka līdz sacensībām Ventspilī trenēšos tikai ar stieni, pie saviem rīkiem nemaz neķeršos. Man ir viss aprīkojums, turklāt tas galvenokārt ir paša gatavots. Mājās, gatavojoties sacensībām, daudzus vingrinājumus nemaz nepildu, piemēram, riepu neveļu, jo princips, kā to velt, man ir skaidrs, galvenais, lai tikai ir spēks.
Manuprāt, ir svarīgi arī iegādāties vairākus apavus. Man ir speciāli apavi mašīnas vilkšanai (te izmantoju kalnos kāpšanas apavus), baļķu celšanai, skriešanai. Citi puiši velk kājās to, kas ir, bet es uzskatu, ka visam ir jābūt kārtīgam. Kājai ir jābūt stingrai, tādēļ ir jābūt labiem apaviem. Man šķiet, ka te nevar taupīt. Ja ir vēlēšanās sasniegt labākus rezultātus, ar šo sporta veidu ir jādzīvo.
– Spēkavīriem droši vien ļoti svarīgs ir uzturs. Vai tu ēd kaut ko specifisku?
– Es ēdu to, ko man dod. Ir, protams, jāēd gan brokastis, gan pusdienas, gan vakariņas, citādi ejot vienkārši paģībsi. Neko īpašāku es neēdu. Varbūt kādam šķitīs, ka spēkavīram jāēd daudz, taču tā nav. Es, piemēram, nevaru daudz ieēst, labāk ēdu biežāk, bet mazāk. Starplaikos starp ēdienreizēm atsevišķi dzeru proteīnus. To iegāde vienam mēnesim izmaksā 38 latus, vitamīni – 25 lati. Šis sporta veids man ir vienkārši aizraušanās, naudu par to man neviens nemaksā, bet ar balvās saņemto naudu vien neiztikt, tādēļ priecājos, ka mani atbalsta SIA “RCI Gulbene”, arī Gulbenes pilsētas dome un Juris Volodins. Protams, arī pašam ir sevi ļoti daudz jāatbalsta (smejas).
– Bet kā spēkavīri uzaudzē muskuļus?
– Es muskuļus neaudzēju, man galvenokārt ir vajadzīgs spēks. Trenējoties šeit atšķiras tikai vingrinājuma atkārtojumu skaits. Spēkam atkārtojumu skaits ir mazāks, muskulim – lielāks. Pa šiem gadiem es jau esmu sapratis, kas ir jādara. Man ir izstrādāti bāzes vingrinājumi – pietupieni kājām, stieņa vilkšana no zemes mugurai, spiešana pleciem, krūtīm. Pleci man ir pašvaki, tiem nākamgad vajadzētu pievērst lielāku uzmanību. Arī kājas nav tik spēcīgas. Jātrenē, protams, arī mazākie muskuļi. Ir tādi puiši, kas trenē tikai atsevišķas muskuļu grupas, taču tas nav pareizi, visi muskuļi ir saistīti un visi ir jātrenē.
– Tātad labs rezultāts sacensībās ir atkarīgs vienīgi no tā, cik daudz trenējas?
– Jā. Šoziem gribēju trenēties kopā ar kādu, taču tas nesanāca. Vienam ir grūti kaut ko paveikt, piemēram, ar stieni pietupjos, bet vairs nespēju piecelties kājās, tad stienis ir jāmet atpakaļ. Ja ir kāds blakus, daudz vairāk var paveikt.
– Kuri atlēti šobrīd ir tavi lielākie konkurenti?
– Katrā posmā kādam veicas labāk, taču, kopumā ņemot, Agri Kazeļņiku droši vien dotajā brīdī neviens nevar pārspēt. Mēs, pārējie puiši, cīnāmies savā starpā, un laimīgas sakritības dēļ šobrīd kopvērtējumā es esmu 2.vietā. Ja sacensībās šogad piedalītos arī Mārtiņš Skujenieks un Ingus Kaktenieks, mums pārējiem būtu ko pacīnīties.
– Kāds ir tavs mērķis šajā sporta veidā?
– Vingrot sāku jau kādus divus trīs gadus pirms armijas (armijā aizgāju 1997.gadā). Sapratu, ka, ejot uz sporta zāli, kaut kas ir jāpamēģina. Ja jau sāc trenēties, tad ir vērts arī kādam to parādīt. Kādreiz, protams, nemaz nedomāju, ka būšu čempions, taču kaut ko sasniegt gribējās. Šobrīd sasniedzis vēl neko daudz neesmu, taču izaugsme ir. Vajadzētu pamēģināt startēt arī kaut kur ārpus Latvijas. Ja varētu arī uzvarēt, būtu pavisam labi. Nesaprotu tos puišus, kuru uzvārdi visu laiku lasāmi rezultātu tabulas apakšgalā. Es to negribu darīt vienkārši hobija dēļ. Ceru, ka ar katru gadu man veiksies arvien labāk. Pagaidām A.Kazeļņiku man nepārspēt, jo viņš ir galvastiesu pārāks par mums visiem, taču gan jau pirmo vietu Latvijas čempionātā es kaut kad iegūšu.
– Ko tu esi mēģinājis smagu (varbūt mašīnu) pacelt vai izkustināt?
– Ar to es neaizraujos. Sacensībās viss tiek darīts, nopietni un precīzi sagatavojoties, mājās tā negribas. Cilvēki domā, ka tas ir tik vienkārši – paņēmi un aiznesi, bet tā nav, tā ir piepūle, var gūt arī traumas. To nevar darīt garāmejot.
– Kā ģimene vērtē tavu aizraušanos ar šo sporta veidu?
– Meitiņa un sieva ir priecīgas, ka man kaut kas sanāk. Un man ir prieks, ja kādam citam ir prieks. Sieva un meitiņa vienmēr ar mani kopā dodas uz sacensībām. Pēc tām arī cenšamies kaut kur kopīgi atpūsties.
