Pa piekalnes ceļu, kas ved pretim Tirzas baznīcai, uz dievkalpojumu nesteidzīgi dodas cilvēku pulciņš.
Pa piekalnes ceļu, kas ved pretim Tirzas baznīcai, uz dievkalpojumu nesteidzīgi dodas cilvēku pulciņš. Vectēvam pie rokas kā dadzītis cieši turas gaišmatains meitēns, palaikam kaut ko uzsaukdams dažus gadus vecākajai māšelei. Viņiem seko divas sievietes runādamas. Vienai galva tik balta kā ziedoša ābele pavasarī, otra – jaunāka. Soli solī aiz viņām jaunības spēka pilnus soļus liek puisis un meitene. Dievnama tornī zvana. Kā godasardzē gar ceļmalu stāv simtgadīgas liepas. Gaiss smaržo pēc vasaras un svētbijības. Trīs paaudzes iet izlūgties Dieva svētību.
Ja Ķikuļu dzimta veidotu savas dzimtas koku, tas līdzinātos varenam ozolam ar neskaitāmiem zariem un atzariem, kas ar saknēm stingri turas Tirzas pagastā. Dzimtas ļaudis goda vietā ceļ sentēvu tikumus un tradīcijas, rūpīgi glabā vērtības – cilvēku mūžos sakrātās.
Ar vecāko dzimtas pārstāvi tirzmalieti Uldi Ķikuli, viņa dzīvesbiedri Maiju un trim mazbērniem, kas tobrīd bija sastopami mājās, tikos “Tirzasleju” istabā, kas celta pirms daudziem gadu desmitiem un kur katrs priekšmets ir dzimtas godības liecinieks.
“Mans vectēvs Gustavs, ievērojama auguma vīrs, cēlies no Saikavas, 1904.gadā nopirka Tirzas baznīckrogu, kur šodien atrodas veikali un dzīvojam arī mēs, un strādāja tajā par krodzinieku. Viņam bija meita Elza, dēls Oskars, kurš ir mans tēvs, un dēls Arnolds. Kad 1924.gadā dalīja Tirzas muižas mantu, vectēvs iegādājās 57 hektārus zemes un atdeva Arnoldam saimniekošanai, manam tēvam Oskaram atstājot šīs ēkas. Tēvam nepatika nosaukums “Baznīckrogs”, tāpēc viņš to pārdēvēja par “Tirzasleju”. Māju, kurā šobrīd atrodamies, vectēvs garajai krogus ēkai piebūvēja 1913.gadā, jo viņam nepatikuši biezie mūri, tāpēc šī ēka celta no koka. Pēc 1929.gada mans tēvs krogus vietā ierīkoja veikalu ar nosaukumu “Dažādu preču tirgotava”. “Tirzaslejā” vectēvs Gustavs dzīvoja līdz 1929.gada 9.maijam, kad nomira,” stāsta Uldis Ķikulis. “Mana tēvamāsa Elza aizprecējās uz Rīgu. Mūža pēdējos gadus Elza pavadīja Amerikā, kur kara gados bija aizklīdis viņas dēls Gunārs.”
Raksturīga datumu sakritība
“Tirzasleju” mājas Uldim vienmēr paliks vismīļākās un skaistākās, jo te kārts viņa šūpulis, pāri slieksnim sperti pirmie soļi, svinētas kristības, vadītas ziemas un vasaras līdz 1954.gadam, kad izglītības ceļš aizvedis uz Biržu mežaskolu, kam sekojis dienests armijā. Ar meža meistara apliecību kabatā Uldis pēc dienesta atgriezies Tirzā, kur dzīvojis piecās vietās un strādājis par meža tehniķi, vēlāk – par mežzini. “Nekur citur, izņemot Tirzas pagastu, neesmu dzīvojis. Nevaru iedomāties dzīvi pilsētā, man tur trūkst gaisa. Dzīve ir spirāle, reizēm – riņķis. No “Tirzaslejām” aizgāju pasaulē, lai pensijas gados tajās atgrieztos, jo dzimtas saknēm ir neatvairāms pievilkšanas spēks. Savādi, ka mūsu dzimtai raksturīga datumu sakritība, piemēram, mans tēvs nomira 9.maijā, tāpat kā vectēvs – tieši savas mazmeitas Lāsmas 25 gadu dzimšanas dienā. Savukārt mana mamma nomira savas jaunākās mazmeitas 25 gadu jubilejā. Kancēna kapsētā Ķikuļu dzimtas kapos tas viss ir izlasāms.”
Saimnieks atsauc atmiņā nacionalizācijas laiku, kad tai tika pakļauta arī viņa tēva tirgotava. “Tikai brīnumainā kārtā netikām izsūtīti, iespējams, tāpēc, ka “Tirzaslejās” atradās ciema padomes izpildkomiteja, bet mans tēvs nekad nevienam neko neatteica, ar ko un kā varēja, tā palīdzēja. Atceros, ka tēvam bija saglabājušās biezas grāmatas, kuras viņš pats sadedzināja. Tajās bija pierakstīti pagasta cilvēki, kam veikalā preces dotas uz parāda. Izsvītroto bija maz. Kad tēvu gribējuši iekļaut kulaku sarakstā, apkārtējie jaunsaimnieki tam iebilduši. Jaunsaimnieks Miška tā arī teicis: “Ja Ķikuli gribat likt kulakos, tad lieciet mani arī, jo viņš mums, jaunsaimniekiem, ir daudz laba darījis!””
Ar paaudžu saskaņu
Šodien “Tirzaslejās” mīt trīs Ķikuļu dzimtas paaudzes. “Man ir tikai viena meita Ligita, bet esmu bagāts ar četriem mazbērniem. Vecākais ir mazdēls Ingars, kurš Rīgā studē datordizainu un aizraujas ar fotografēšanu, mazmeita Inese, kura mācās Gulbenes ģimnāzijā un prot spēlēt dažādus mūzikas instrumentus, kā arī mazmeitiņas Silva un Megija. Mans brālis Andris 1984.gadā gāja bojā autoavārijā, bet māsa Māra dzīvo Rīgā. Tā nu ir sanācis, ka esmu palicis vienīgais un pēdējais Ķikulis dzimtā, jo dzimtu turpina sievietes, kurām patīk mainīt uzvārdus. Pat manam tēvam bija tikai viena māsīca Rozālija, ko tiku redzējis,” smejas Uldis. Dzīvesbiedre Maija piebilst, ka tad, kad svētku reizēs tikai paši tuvākie sēžoties pie mielasta galda, sanākot vairāk nekā desmit cilvēki, bet tad, kad Kancēna kapsētā kapusvētki, radinieku pulks esot vēl lielāks.
Ne tikai Ķikuļu dzimtai vien kapusvētki kļuvuši par radu atkalredzēšanās svētkiem, kad tiek runāts par ikdienas rūpēm, par bērnu un mazbērnu sasniegumiem, kopīgās atmiņās godināti tie, kuru vairs nav šaisaulē. Šie svētki pielīdzināmi daudzu kuplu dzimtu neoficiālam salidojumam, kad ielūgumus uz to aizstāj sirdsbalss.
Diendienā ar pagātnes elpu
“Tirzaslejās” nav vienas noteiktas dzimtas relikvijas, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē. “Te viss, kas apkārt, ir kā relikvija – šīs mājas, mēbeles, no kurām dažas saglabājušās pat no 1800.gada, sens fotoalbums un glezna zeltītā rāmī pie sienas. Cik vien atminos, tā vienmēr tur atradusies. Bieži pārlūkoju senās jau dzeltēt sākušās fotogrāfijas un pasmaidu, atceroties stāstu par to, ka mana vecmāmiņa Marija, būdama krietni jaunāka par vectēvu, uzskatīta par bagātā Ķikuļa kunga meitu,” atceras Uldis, piebilstot, ka savas dzimtas apzināšanās ir liela vērtība, tieši tāpēc prāvs radu pulks savulaik ieradies uz Velēnas kapu svētkiem, kur pulcējušies Kalniņi. “Īpaši daudz bija uzvārda Kalniņi nesēji. Tas no manas mammas puses, bet šodien lielākā daļa no viņiem jau atdusas kapos,” aizdomājas saimnieks. Par Ķikuļu dzimtas kopā saturētāju viņš uzskata no paaudzes paaudzē iedzimstošu pašnojautu, kad it kā iekšēja balss saka priekšā, kā rīkoties, kad dzimtās mājas sauktin sauc tajās atgriezties. “Mācītājs teiktu, ka Dievs man tā ir lēmis – neklīst apkārt pa pasauli, ja tepat – Tirzas pagastā – pietiek darāmā. Vienmēr esmu bijis un palikšu uzticīgs Tirzas pakalniem un upes plūdumam.” Uzdrošinos apgalvot, ka tā ir arī Tirzas baznīcas svētība, kas patur savā lokā cilvēkus, kas tai kalpojuši un kalpo vēl šodien. Ķikuļu dzimtā tādu bijis daudz.
Baznīcas tornī zvana. Godasardzē stāv liepas. Tuvējā pļavā zied dzelteni biškrēsliņi un zili dedestiņi. Gaiss – pilns vasaras smaržu. Pa ceļu, saņemt Dieva svētību, iet Ķikuļu dzimtas ļaudis.
