25.martā Gulbenes dzelzceļa stacijā pie piemiņas akmens Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas pasākumā atkal pulcēsies gulbenieši, kas pirms 52 gadiem caur restoto preču vagonu logiem atvadījās no Latvijas.
25.martā Gulbenes dzelzceļa stacijā pie piemiņas akmens Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas pasākumā atkal pulcēsies gulbenieši, kas pirms 52 gadiem caur restoto preču vagonu logiem atvadījās no Latvijas, nezinot, kur vedīs viņu ceļš. Viņu vidū kopā ar vecākiem, brāli un māsu bija arī gulbeniete, Politiski represēto apvienības Gulbenes nodaļas vadītāja Aira Anča.
“Mūs izsūtīja no Lejasciema pagasta “Skujeniešu” mājām. Man toreiz bija tikai pieci, brālim 11, bet māsai deviņi gadi,” atceras A.Anča. Viņas ģimene nokļuvusi Amūras apgabalā, kur sākumā izmitināta lielā barakā, vēlāk – nelielā mājiņā. “Tēvs strādāja taigā mežinieku darbos, mamma sākumā veica gadījuma darbus, bet viņas izglītība palīdzēja iekārtoties par grāmatvedi kolhoza kantorī. Grūtāki bija pirmie divi gadi, bet vēlāk iegādājāmies gotiņu. Badā nedzīvojām, jo mūs baroja taiga, kur bija daudz ogu un sēņu,” atceras A.Anča. Latvijā ģimene atgriezās pēc septiņiem gadiem – 1956.gadā, kad Aira jau mācījās sestajā klasē.
