Gulbeniete Sarmīte Dundure, pēc profesijas būdama ģeogrāfe, stāsta, ka Horvātija kartē atgādina zirga pakavu.
Gulbeniete Sarmīte Dundure, pēc profesijas būdama ģeogrāfe, stāsta, ka Horvātija kartē atgādina zirga pakavu.
“Šodien šī atdzimstošā valsts – viena no bijušās Dienvidslāvijas republikām, kas kara ceļā atguvusi savu neatkarību,ir daudzu Eiropas tūristu mērķis, kas iepazīts vilina vēl un vēl. Arī es braucu skatīt neskarto dabu, izjust maigo Vidusjūras klimatu un apzināt šai valstij raksturīgos kontrastus,” saka Sarmīte.
Iebraucot Horvātijā, viņa izjutusi lielo tūristu pieplūdumu, jo šobrīd, lai gan valstī aktīvi tiek sakārtota infrastruktūra, ne visur tuneļi, kas ved cauri kalniem, darbojas abos virzienos, tāpēc pie tiem veidojas automašīnu sastrēgumi. Desmit kilometrus, ko citkārt tūristu autobuss pieveiktu īsā laika sprīdī, tagad nācies mērot stundu.
Suģestē kalni
Sarmīte stāsta, ka pirmais pārbaudījums, ko nācies izturēt, iebraucot Horvātijā, bijis 38 grādu karstums. “Dzīvojām nelielā pilsētā Vodicē, kas ir apmēram tikpat liela kā Gulbene. Privāto viesnīcu varētu salīdzināt ar kādu mūsu rajona viesu māju. Tā atradās piecu minūšu attālumā no pludmales. Apkalpojošā personāla attieksme pret mums bija ārkārtīgi laipna un pretimnākoša. Mūsu tūristu grupu pavadīja gide, kas pati pirmo reizi bija šajā valstī, tomēr lieliski tika ar visu galā,” stāsta Sarmīte. Viņai, kā cilvēkam, kurš dzīvo valstī, kur nav kalnu, Horvātijā suģestējoši šķituši kalni.
“Iepazinām Dienvidhorvātijas daļu, tā saukto Dalmāciju, kas ir starp jaukākajiem valsts reģioniem, tiesa, ar ļoti skopu augu valsti. Uz klintīm auga tikai stiebrzāles, vērmeles un citi augi. Mani izbrīnīja, kā šā reģiona ļaudis spēj izaudzēt pārtiku, jo zeme ir akmeņaina. Horvāti vāc šos akmeņus no laukiem un ar tiem apliek sava īpašuma robežas,” stāsta Sarmīte.
Plitvicas ezeri
“Esot Horvātijā, noteikti ir jāredz Plitvicas ezeri, kas atrodas Nacionālā parka teritorijā. Horvātijā pavisam izveidoti astoņi Nacionālie parki. 200 kvadrātkilometrus lielā parka teritorija ir iekļauta arī UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Tas patiesi ir dabas radīts fenomens, jo 16 dažādos līmeņos esošie ezeri savā starpā ir saistīti ar vairāk nekā 90 lieliem un maziem ūdenskritumiem. Ūdens – smaragdzaļš un ļoti dzidrs, zivis saskatāmas pat lielā dziļumā,” Sarmīte neslēpj sajūsmu ne tikai par Horvātijas dabu, bet arī par iespēju šķērsot dažādu valstu robežas. “Horvāti ir ļoti atsaucīgi un sirsnīgi cilvēki, arī viņu valodu ir iespējams saprasts, jo tai ir līdzība ar krievu valodu, lai gan atšķirībā no citām slāvu tautām viņi raksta ar latīņu burtiem. Horvāti labāk par mums, latviešiem, ir sapratuši, ka tūrisms ir iespēja nopelnīt naudu, tāpēc tas tiek attīstīts visur, kur vien iespējams. Kafija vasarā, protams, ir divas reizes dārgāka nekā ziemā.”
Peldas čībās
Sarmītei bijis liels pārsteigums, redzot, ka cilvēki Adrijas jūrā peldēties dodas ar čībām kājās, kuras iespējams iegādāties pludmalē. Čības vajadzīgas, lai kājas nesavainotu jūras eži, kuru jūrā ir ļoti daudz. “Ūdens ir silts un ļoti sāļš, pēc peldēšanās uz ādas paliek sāls kārtiņa. Interesanti, ka Vodicē daļa pludmales bija betonēta. Atpūtnieki uz betona noklāj segas, dvieļus vai izritina mīkstus paklājus, kas arī nopērkami pludmalē, un sauļojas.”
Sarmīte nobaudījusi horvātu nacionālos ēdienus, kā arī nogaršojusi kalmārus, astoņkājus un dažādas zivis, kas šķitušas treknas. “Ievēroju, ka Horvātijā ir raksturīgi grilēt uz iesma nelielus sivēnus. Horvāti uzturā galvenokārt lieto nevis ceptus, bet grilētus produktus. Nogaršojot sivēna cepeti, lielu atšķirību no tā, ko pasniedz pie mums Latvijā, nejutu,” smejas Sarmīte. “Lai ēdiens labāk garšo, horvāti cienājas ne tika ar vīnu, bet arī ar mājās gatavotu degvīnu, ko sauc par rakiju. Iespējams iegādāties arī mājas apstākļos iegūtu olīveļļu un citu.”
Var uzkāpt uz mīnas
Ārkārtīgi skaists dabas veidojums ir arī Krkas ūdenskritums, kas atrodas Krkas upes Nacionālajā parkā. “Lai ūdenskritumu varētu labāk aplūkot, ir izveidota koka celiņu sistēma, kas ved visapkārt ūdenskritumam. Man izbaudīt tā skaistumu traucēja ārkārtīgi lielais tūristu daudzums. Tas bija traucējošs arī citviet. Vietējie iedzīvotāji dienas karstajā laikā uzturas mājās, īpaši gados vecāki ļaudis, tāpēc vakaros krodziņos iespējams skatīt sirmus onkulīšus, kas savstarpēji mierīgi tērzē un nesteidzīgi iemalko kādu dzērienu. Horvātijā gandrīz pie katras mājas aug vīģes un vīnogas, ļoti daudz audzē tomātus, kas tur izdodas īpaši lieli. Veikalos preču piedāvājums ir salīdzinoši lielāks nekā Gulbenē. Tur pat mellenes tiek pārdotas,” stāsta Sarmīte. Viņa priecājusies arī par kompaktajiem ciematiņiem, balti krāsotajām mājām ar sarkanu dakstiņu jumtiem. “Daudzviet vēl saglabājušās kara laikā nopostīto ēku drupas. Mums ieteica pa tām nestaigāt, jo nav izslēgts, ka var uzkāpt uz mīnas,” piebilst tūriste.
Nepieņem svešos
Sarmīte stāsta, ka horvāti cittautiešus pieņem nelabprāt, īpaši, ja tas saistās ar jaunas ģimenes izveidi. “Uz Krkas ūdenskritumu mūs pavadīja vietējā gide, kas dzimusi Maskavā, bet apprecējusies ar horvātu. Viņa stāstīja, ka tikai pēc vairākiem gadiem, kad ģimenē jau bijuši trīs bērni, viņa atzīta par savējo. Horvāti ir katoļticīgie, tāpēc stingri ievēro šīs ticības pieņēmumus un rituālus. Tipiskā horvātu ģimenē vīrs strādā, bet sieva dzīvo mājās un audzina bērnus, tāpēc horvātu vīrieši, kas nedaudz līdzinās itāliešiem, ir dzīvespriecīgi, bet sievas – skopas un dusmīgas. Ģimene Horvātijā ir liela vērtība, arī vīrieši ļoti mīl un rūpējas par saviem bērniem. Mājās nav apkures, tāpēc ziemas periodā telpās ir apmēram plus 15 grādi.”
Sarmītei, kas arī pati vada automašīnu, daudzviet neizprotamas šķitušas ceļa zīmes. “Man šķita, ka nemitīgi tiek liktas klāt jaunas norādes, bet vecās – atstātas, tāpēc vadītājam jābūt vērīgam. Arī mums gadījās nomaldīties. Ceļi gan ir ļoti gludi. Šoferi Horvātijā ir kulturāli un izrāda cieņu gājējiem. Gandrīz nekur nemanīju ietves gar brauktuvju malām. Tas liecina, ka horvāti īpaši nemēdz pārvietoties kājām. Horvātijā ir dārga elektroenerģija, bet vidējā izpeļņa – apmēram 300 kunas. Tas nav daudz.”
“Ja vien būs iespējams, es atgriezīšos Horvātijā!” saka Sarmīte.
