Vispatiesākās lietas ir tepat mums līdzās. Zvaigžņu pilnas debesis. Tā viena ir tavējā. Vai Tu tai vēl tici? Kaut mazliet. Laiks kā upes tecējums. Kā skrējiens.
Vispatiesākās lietas ir tepat mums līdzās. Zvaigžņu pilnas debesis. Tā viena ir tavējā. Vai Tu tai vēl tici? Kaut mazliet. Laiks kā upes tecējums. Kā skrējiens. Es satveru vakaru – to vienīgo, kas liek mirt ilgās. Nekad nav par daudz mīlestības un sāpju. Līdzsvars kā likumsakarība. Kā lietas, kam ir sava ēna. Es tevī iemīlos. Tev – atkal vienalga. Kā tev pateikt, cik ļoti pietrūkst pavasara, kas būs kopā ar Tevi. Domās jūtu, kā smaržo tikko plaukstošu lapu pumpuri, kā dziedoša migla sagaida rītu, kā vāri kvēlojošs ugunskurs glabā savu nakts noslēpumu. Mums katram tādi ir — kā pērles, kuru vērtību zinām tikai paši. Bet ne jau par to stāsta Tava zvaigzne. Tavs pieskāriens, un pasaule eksistē kā filosofisks jēdziens. Tavas lūpas tik tuvu. Es to saucu par ārprāta neprātu. Es domāju par Tevi biežāk kā iespējams, biežāk, kā drīkst. Kas Tu esi un kāpēc esam viens otram? Tas ir mazsvarīgi. Es mīlu zvaigzni un visu, kam Tu pieskaries, visu, kas mūsu.
Patrīcija
