Stradu pagasta “Zvejnieku” mājās pār visu valda izšuvumi. Saimnieces Birutas Ansones roku darināti, tie dižojas uz dīvāniem, krēsliem, soliem, galda un pat pie sienas.
Stradu pagasta “Zvejnieku” mājās pār visu valda izšuvumi. Saimnieces Birutas Ansones roku darināti, tie dižojas uz dīvāniem, krēsliem, soliem, galda un pat pie sienas. Krustdūriena tehnikā izšūtie spilveni, nelieli sienas rotājumi, pārklāji ir karaļvalsts, kurā pati rokdarbniece jūtas kā karaliene.
“Man jau te nekas liels pašai nav palicis. Ļoti daudz izšuvumu esmu uzdāvinājusi citiem, atvēlējusi meitai Ivetai un saviem mazbērniem. Arī rakstniece Laima Muktupāvela man lūdza uzšūt nelielus spilventiņus soliem. Lepojos, ka mani darinājumi rotā daudzus mājokļus ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Ir prieks, ja cilvēkiem patīk tas, ko daru, jo katrā rokdarbā, katrā rakstā ir ieliktas arī manas domas un mīlestība,” mazliet kautrīgi saka Biruta, kura izšuj arī 20.gadsimta sākuma spilgtākā latviešu ornamentu meistara un novadnieka Jūlija Madernieka sarežģītos rakstus.
Sarežģītība
nebiedē
J.Madernieka rakstiem Birutas uzmanību pievērsusi skolotāja Ārija Bulvīte, bet tos salūkot līdzējusi radiniece Austra Brūvere, palīdzot salūkot senus rokdarbu žurnālus un grāmatas. “Jūlija Madernieka raksti ir sarežģīti, tāpēc to izšūšana prasa lielu uzmanību, pacietību un laiku, jo lielākoties pašai nākas skaitīt un aprēķināt krustdūrienu skaitu. Rakstu vienmēr sāku veidot no vidus. Par pamatni izmantoju smalku maisu audumu, ko savulaik sapirku lielā vairumā. Tagad jau tāda nav,” stāsta rokdarbniece.
Interesantie izšūšanai piemērotie raksti Birutu saistījuši kopš bērnības. “Bērnību un jaunību vadīju Kalnienā. Atceros, mamma pirms kara man deva lasīt žurnālus. Tiklīdz tajos ieraudzīju kādu rakstu, tā uzplijos mammai, ka vēlos šūt, tāpēc viņa stellēs sāka aust audeklu – piemērotu izšūšanai. Diemžēl sākās karš, bēgļu gaitas. Izšūšanai domātais audekls tika izmantots palagiem, jo māja līdz ar visu iedzīvi kara laikā bija nodedzināta. Palikām ar to, kas vienā vezumā,” atceras Biruta. Izšūšanai viņu saistījušas arī rokdarbu stundas Kalnienas pamatskolā, kuras durvis aizvērtas pirms 60 gadiem. Šovasar – 17.jūnijā – “Zvejniekos” rīkots klases salidojums. Arī tajā skatīti un atzinīgi uzteikti Birutas izšuvumi.
Patīk spēlēties
ar krāsām
Savulaik Kalnienas pamatskolas direktors Jūlijs Krastiņš, būdams mākslinieks, bieži aicinājis Birutu novērtēt viņa gleznas, atzīdams, ka viņai piemīt laba krāsu un telpiskuma izjūta. Alūksnes vidusskolā, kurā Birutai bijis lemts mācīties tikai vienu gadu pieticīgo materiālo apstākļu dēļ, viņa sastapusies ar skolotāju Gavari, kas bijusi ne tikai talantīga rokdarbniece, bet arī skaisti zīmējusi un gleznojusi. Viņa visnotaļ atbalstījusi skolnieces tieksmi uz rokdarbu pasauli. Šajā laikā tapuši daudzi izšuvumi.
“Mammai bija aitas, cirpām vilnu, vērpām dziju un krāsojām dažādos toņos. Tolaik dzīvojām saspiesti, tāpēc šuveklis bija īsti piemērots. Žēl, bet pats pirmais darbs līdz šodienai nav saglabājies, tik daudz gadu pagājis. Ir tikai neliels spilventiņš, ko izšuvu 28 gadu vecumā, kad izgāju pie vīra. Pagalam nolietojies gadu gaitā,” bilst Biruta un salūko biezu fotoalbumu, kurā sakārtotajās fotogrāfijās redzami cits par citu skaistāki izšuvumi. Rokdarbos viņa centusies izmantot tādas krāsas, kādas savulaik izmantojis J.Madernieks. Tikai dažkārt zilo toni aizstājusi ar zaļo, kas latviešiem tuvāks un uzlūkojot mīlīgāks. Var teikt, ka Birutas darbos izmantoti absolūti visi krāsu toņi un pustoņi.
Pieprot
baltos darbus
“Ne jau tikai krustdūrienus protu veidot. Savulaik strādāju arī baltos darbus, darinot salvetes, sedziņas, galdautus, bet šodien redze nav tik laba, lai es varētu saskaitīt smalkos pamata diedziņus. Tiklīdz ir kāda kļūda, raksts uzreiz veidojas nepareizs,” Biruta citu pēc cita rindo uz galda baltos darbus. Tie visi ir perfekti, skaisti un neatkārtojami. “Man ir plāns ķerties pie liela paklāja izšūšanas, bet palaikam pārlūkoju horoskopu, lai sagaidītu piemēroto brīdi jauna darba sākšanai. Ja esmu par kaut ko sanervozējusies, tad manī rodas nepārvarama vēlēšanās šūt, bet darba iznākums nav tāds, kādu vēlos. Tikai tad, kad visu daru no sirds, iecerētais izdodas viegli un ātri,” saka rokdarbniece. Savulaik viņai veidojusies sarakste ar citām rokdarbniecēm, kas lūgušas atsūtīt J.Madernieka rakstus. “Vai tad man žēl, sūtīju arī, lai iet plašumā, tikai manā krājumā viņa rakstu nav īpaši daudz. Ja būtu, visus izšūtu, jo šodien dzijas un diegi ir nopērkami.” Lai nenāktos vienu un to pašu J.Madernieka rakstu izšūt vairākkārt, Biruta ķērusies arī pie Valmieras rajona Brenguļu pagasta iedzīvotāja Harija Lāča rakstiem, kurus autors veido ar īpašas datorprogrammas palīdzību. Goda vietā likta grāmata “Latvju raksti”. Rokdarbniece neslēpj prieku, ka pirmo reizi viņas darbi bijuši aplūkojami Tautas lietišķās mākslas studijas iekārtotajā izstādē “Pūralāde”. Saņemts piedāvājums rīkot arī personālizstādi.
“Gribas, lai citi redz, ko esmu sastrādājusi, bet tad man vēl krietni jāpastrādā un arī no meitai atdotajiem darbiem daži jāaizņemas. Mazliet baidos, vai cilvēkiem izšuvumi patiks,” prāto Biruta, kura ir ne tikai lieliska rokdarbniece, bet arī liela grāmatu lasītāja, tāpēc pati smejas, ka neesot laika tenkām.
“Nevienam savus darbus nepārdodu, radu tos meitai un mazbērniem, radiem un draugiem, lai saglabājas nākamajām paaudzēm. Būtu labi, ja arvien vairāk tiktu novērtēti rokdarbi, jo to vērtība ir ļoti liela,” piebilst Biruta.
