– Nu, ka nedabū īstu mahorku! – atbrēc Zviedrs. Tad atgriežas pie saimnieces. – Jūsu kūtī klimst lielisks bullis. Likuma vārdā es to rekvizēju.
– Nu, ka nedabū īstu mahorku! – atbrēc Zviedrs. Tad atgriežas pie saimnieces. – Jūsu kūtī klimst lielisks bullis. Likuma vārdā es to rekvizēju.
– Lūdzu, lūdzu, – sakrustojusi samazgās un cūku grūdienā aprautās rokas uz krūtīm, tikko dzirdami izdveš Jaunzemu saimniece. Tad viņa ciešāk paveras jaunajā Zviedrā un atmiņā gaiši pavīd tie daudzie sestdienas un svētku vakari, kad Jūlijs vēl strādāja Jaungulbenes sērkociņu fabrikā “Švandorf” un nāca no darba pie vecākiem sērst brīvo laiku. Cik daudzas reizes tad viņa to aicināja gala kambarī un deva siltu miežu plāceni, un lēja krūzē sviestainas paniņas, lai aiznes uz mazmājiņu tēvam un mātei un nogaršo arī pats, jo vecais Zviedrs vēlējās Jaunzemos savu kalpa algu saņemt ir naudā, ir graudā un ēst pats savā maizē, kopā ar ģimeni.
– Ejam un vedam prom! – nepacietīgi mīņājas Tiltiņa. Viņai neveikli ilgāk uzturēties kambarī, jo vecais Pēteris to nicīgi uzlūko no galvas līdz kājām. Var jau būt, ka viņai plinte un zobens nemaz nepiestāv, bet, ja reiz vairs neesi pie slaucenes, – tad tam taču tā jābūt. O, un no cita viņai nebūtu neveikli, tikai no Pētera, jo ne vienreiz vien Pēteris Ušuros viņai ir taisījis visvieglākās pastalas ar vismīkstākām auklām un no Mārtiņu tirgus nekad nav pārbraucis mājās, neatvedis viņai jauku piparkūkas sirdi, ko viņa arvien silti glabāja līdz pašiem Ziemassvētkiem un tikai pēc eglītes nodedzināšanas apēda.
– Biedri Vīcup, jums būs šis vērsis jāaizved uz pagastmāju,- Zviedrs vēršas pie Vīcupa.
– Nenāk ne prātā, – strupi atbild Vīcups. – Es neesmu jūsu gājējs.
– Neizrunāties! Tūdaļ uz kūti! Marš! – Zviedrs spēcīgi sit kājas pret grīdu.
– Uzrādāt pičepti, ka valdība paģēr man vest, – Vīcups neatkāpjas no sava. – Es pats no vecuma knapi kājās turos. Kur tas redzēts, ka tāds kraķis var sugas bulli valdīt!?
– Ejam, aizvedīsim paši! – Tiltiņa pavelk Zviedri aiz piedurknes un varasvīri atstāj kambari.
– Īsts bullis – dusmīgi zem deguna norūc Vīcups, vērodams caur logu, cik bravūrīgi, rokas mētādami gar sāniem, pār pagalmu uz kūts pusi aizsoļo revolūcijas padziļinātāji.
Vēl pāris soļu līdz kūtij un tad sveši ļaudis, pasaules dienderi, ies un paņems lopiņu un aizvedīs. Un nav neviena, pie kura varētu iet un žēloties. Ļaudis tagad tā iebaidīti, ka ikviens domā tikai par savu dzīvību un ne vairs par to, kas grūtos darba pūliņos gūts.
Tikko Zviedrs ar Tiltiņu piegājuši pie kūts, atveras laidara durvis, un nāk ārā Austra ar pilnām slaucenēm.
– Piedodiet! Es nekā nezinu! – spalgi iekliedzas meitene un no lielā nobīļa – domās par ārstēšanu – tai izslīd ķipīši no rokām, un viss izslauktais piens satek laidara sīvā.
