Daba nebeidz vien pārsteigt. Te vienā pasaules malā vētra gāž riņķī mājas un cilvēki iet bojā, citviet tricina zemi tā, ka viss pārvēršas gruvešos. Arī cilvēku dzīves. Tur, kur sniegs ir reta parādība, pēkšņi tas uzkrīt, cilvēkos izsaucot gan pārsteigumu, gan sajūsmu.
Bet mums, kas raduši skatīt un izjust ziemu kā īstu sniega bagātu un aukstu, tā izmet negaidītu pārsteigumu, decembrī un janvārī līst lietus, ceriņi briedē pumpurus, arī pienenēm sagriezušās galvas, pat sniegpulkstenīte izbāž degunteli nesaprašanā: vai tad klāt ziedēšanas laiks… Tas nekas, ka blakus dobē vēl ziedus raisa atraitnītes un citas puķes. Viņiem vienalga, kas kalendārā rakstīts, decembris, janvāris, vai kas cits. Silts taču…
Vasara. Svelmaini karsta. Nevaram vien sagaidīt lietu. Šķiet visapkārt jau zibeņojis un ducinājis pērkons. Dzird, ka tur nogāzis lietus kā ar spaini, citur atkal prāvi krusas graudi krituši lejā…
Bet mēs esam apdalīti. Tā teikt – piecas piles, un viss. Gan dārzi, meži un tīrumi alkst pēc valgmes. Arī cilvēki. Sēnes mežā esot gatavas lietošanai ziemā, tā teikt – izkalst saulē pašas. Brūklenītes – sīkas. Dīķos ūdens ir tik maz, ka zivīm muguras spīd, bet upēs akmeņi saulē žāvē sānus. Karsts.
Bet notikumi rit savu gaitu. Teroristi joprojām plosās pa Irānu, savām dzīvībām līdzi aizraudami simtiem citas. Kaut kur Ziemeļkorejā plūdu dēļ bez pajumtes paliek 300 000 cilvēku, arī Šveice nav apieta ar līkumu – plosās lietusgāzes un vētras. Arī Rumānija – plūdi. Vācijā – tas pats. Kur nu vēl zemestrīce Peru un drausmīgā vētra Jamaikā un Meksikā. Šo dabas stihiju sarakstu varētu turpināt vēl un vēl.
Šādās reizēs vienmēr aizdomājos. Valstīs, kur augu gadu ir vasara, šīs dabas rakstura nelaimes skar visvairāk. Kāpēc? Varbūt par maz rūpējamies par dabu. Visu civilizējam. Apbūvējam. Radam sev ērtības. Bet ne dabai. Viņa stihiski pretojas. Laikam. Es tā domāju. Lūk, nupat Pasaules Dabas fonds atzinis, ka par Baltijas jūru vissliktāk rūpējoties Igaunija. Mēs, Lietuva un Dānija – tā kā labāk. Bet cik labāk?
Jārūpējas ne tikai par sevi, bet arī par to, kas mums apkārt. Par to, kas šķiet pats par sevi saprotams: kalni, meži, pļavas, ezeri, upes, jūras un okeāni… Galu galā – meža taciņa zem kājām, kur nokritis čiekurs, kur skudra skrien pāri un vabole kustina ūsas un gliemezis cenšas tikt projām no cilvēka kāju spēriena. Mums šķiet, ka tie taču vienmēr mums bijuši blakus. Esam vienmēr par tiem priecājušies vai šķendējušies.
Diemžēl tajā pašā laikā tas mums netraucē tiem pāri nodarīt. Mežus izcērtam, pļavas kultivējam, visu iespējamo ūdeņu bagātības izsmeļam, ļoti maz dodam pretī. Mums pat prātā neienāk, ka dabai tas nepatīk, ka nevar darīt tai pāri bezgalīgi.
Un vadzis, uz kura viss krājas, reiz lūzt. Daba sāk tricināt zemi un kalnus, applūdināt pārapdzīvotās pilsētas, noslaucīt no zemes virsas jūru un okeānu krastos uzbūvētos kūrortus un atpūtas vietas.
Laikam jau tā nevajadzētu būt. Nevajadzētu būt tik nesātīgiem, tik alkatīgiem. Visam būtu jābūt ar mēru. Līdzsvarā. Kā cilvēks ar cilvēku cenšas sadzīvot, tā cilvēkam kā ar labu kaimiņu jāsadzīvo ar dabu. Pat vēl labāk. Ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi.
Tie, protams, ir tikai mani prātojumi. Un vai nu es vien tā gudrā. Taču, ja katrs mēs par to kaut kripatiņu aizdomātos un darītu dabas labā tik, cik katrs spējam, varbūt daudz kas notiktu citādāk. Varbūt…
