Gulbene ir daudzu jauno mūziķu šūpulis. Te gūta pirmā izglītība. Te iemīlēta mūzika. Te apzināta nākotne. Rihards Bērziņš pagaidām sevi dēvē drīzāk par muzikantu, nevis mūziķi. Viņš gribētu būt gan viens, gan otrs.
Gulbene ir daudzu jauno mūziķu šūpulis. Te gūta pirmā izglītība. Te iemīlēta mūzika. Te apzināta nākotne. Rihards Bērziņš pagaidām sevi dēvē drīzāk par muzikantu, nevis mūziķi. Viņš gribētu būt gan viens, gan otrs.
Puisis mazāk paļaujas uz veiksmi, vairāk uz uzcītību, uz to, ka vēlas sekot savam aicinājumam, kas viņam ir mūzika.
Kāda sadzīves situācija tev šķiet vismuzikālākā?
Laikam, kad līst lietus, kas pil uz palodzes. Kad es pieskaros klavieru taustiņiem, tad dzirdu lietu, vēju.
Mūzika tavā dzīvē…
Nevaru iedomāties savu dzīvi bez mūzikas. Ja man būtu liegts ar to nodarboties, es laikam no bēdām sajuktu prātā. Mūziķim ir plašas iespējas profesionāli izpausties. Ir tikai jāpilnveido sevi.
Man pašam ir tā saucamā relatīvā, nevis absolūtā muzikālā dzirde. Es nevaru vienmēr precīzi nosaukt skaņas, kuras dzirdu. Cilvēku ar absolūto muzikālo dzirdi nav daudz. Manā kursā ir tāda viena meitene. Iespējams, ka absolūtā muzikālā dzirde pat kaitē, jo tad cilvēks vairāk paļaujas uz prātu, nevis sirdi, viņš kļūst par perfekcionistu. Mani mūzikā saista mazliet kas cits. Estrādes žanrā patīk darboties brīvajos brīžos, sapulcinot ap sevi vecus un jaunus draugus, kam tuva ir mūzika. Draugi mani bieži vien apsaukā, sakot, ka esmu Normunds Jakušonoks numur 2. Vienīgā atšķirība – viņš dzied, es – ne. Vizuālas līdzības gan mums nav. Klavieres vienmēr bijušas mīļākais mūzikas instruments. Sešu gadu vecumā iestājos Gulbenes mūzikas skolā. Kopš tā brīža mana dzīve visu laiku ir bijusi saistīta ar mūziku. Nebija simtprocentīgas pārliecības, vai turpināt izglītoties mūzikas vidusskolā. Paldies Gulbenes mūzikas skolas direktorei Austrai Veikšānei, kas mani iedrošināja un sagatavoja, un es arī iekļuvu Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā.
Vai esi no kāda mantojis muzikalitāti?
Rados nav neviena mūziķa. Es pats sāku mācīties Gulbenes mūzikas skolā. Man veicās. Ja es ilgi neredzu klavieru taustiņus, tas ir neizturami. Vasarā ir iespēja pievērsties tā saucamajai vieglajai mūzikai. Tas ir kaut kas cits, ne tas, ko es mācos skolā. Teoriju, ko esmu apguvis, mēģinu pielietot vieglajā žanrā. Vēlos to darīt profesionāli. Vasarā muzicēju ballēs, kāzās. Nesen, 5.augustā, mūziķu grupa ar pagaidu nosaukumu “R.I.E.P.A.”, kurā spēlēju arī es, Tukumā iekļuva konkursa “Dziesma manai paaudzei” finālā. Ieguvām 6.vietu. Tas, ko spēlējam mēs, nav “umpapā” variants. Izpildījām vienu Bonijas Taileres dziesmu. Mūsu grupa pārsvarā arī spēlē tieši diskožanra mūziku. Neuzskatu, ka tas ir komercializējies žanrs. Ja ir vēlēšanās, to var pilnveidot.
Kā raugies uz šiem populārajiem konkursiem tautai?
“Dziesma manai paaudzei” ir viens no maniem mīļākajiem konkursiem. Vai pat pats mīļākais. Man patīk. Kaut vai cilvēks dzied galīgi šķībi, bet acīs redzu, ka viņš to dara no sirds, tad ar to ir gana. Apbrīnoju mūziķus, kas nodrošina muzikālo pavadījumu šajā konkursā. Tie ir paši labākie, jo dara to profesionāli un nesūkstās. Šajā konkursā bieži vien sevi piesaka talanti no tautas. Šiem cilvēkiem nav muzikālās izglītības, bet ir talants, skaista balss. To var attīstīt. Šis un citi konkursi dod vērtējumu un ievirzi talantiem. Pēc tam atliek tikai strādāt.
Latviešu estrādē tev īpaši mīļa esot Raimonda Paula mūzika.
Man patīk viss, kas ir saistīts ar latviešu estrādes vecajiem laikiem – tā ir septiņdesmito un astoņdesmito gadu estrādes mūzika, kuras autors ir ne tikai Raimonds Pauls, bet arī Zigmars Liepiņš. Tās ir dziesmas, kas tautai patika, patīk un patiks. Kā teicis Raimonds Pauls, svarīga ir dziesmas interpretācija. Novatorisms. Mana mīļākā estrādes žanra grupa ir “Labvēlīgais tips”. Viņi spēj vienkāršas trīsakordu dziesmas spēlēt profesionāli, jautrus tekstus pasniegt tā, ka publika ir vai slima. Ir nepieciešami papildu koncerti, lai visi, kas vēlas, var klausīties šo mūziku. Tas ir apbrīnojami! No pašiem jaunākajiem estrādes žanra pārstāvjiem patīk vokālisti, konkursu uzvarētāji, kas piesaka sevi ar skanīgām balsīm. Ir tāda Līga Priede. Viņai piemīt balss, kas aizrauj un neapnīk.
Vai tu gribētu ar laiku kļūt populārs?
Protams. Estrādes mūzikā tas ir iespējams. Ir tāds teiciens: labāk ir būt labam muzikantam nekā sliktam mūziķim. Visu, ko dari, ir svarīgi veikt profesionāli, atceroties par vienu vārdu – mūzika.
Kā tev patīk elektroniskā klubu, deju mūzika?
Tautu vajag “barot” ar labu mūziku. Man patīk, ja eksperimentē ar cilvēku jūtām un pierāda, ka jebkura mūzika var būt laba, ja to atskaņo profesionāli. Visi mūzikas žanri ir vajadzīgi, nenoliedzu. Man pašam patīk mūziku radīt, bet ne patērēt.
Tagad turpini izglītoties Rīgā, vai pietiek rakstura, lai visu laiku mācītos cītīgi?
Tajā brīdī, kad esi skolā, kas projām no mājām, kad sāk dzīvot kopmītnēs, ir jādomā ar galvu. Ir jāsāk domāt! Ir divas iespējas: vai nu tiešām sāc normāli mācīties, vai arī ļaujies Rīgas vilinājumam. Turklāt, kļūstot pilngadīgiem, mums vēl jo vairāk paveras dažādas iespējas. Istabā, kurā dienesta viesnīcā sākumā dzīvojām četri puiši, tagad, divu gadu laikā, esmu palicis viens pats. Visi pārējie diemžēl ir pazuduši. Viņi pārgājuši mācīties uz citām skolām vai retāk ir pa kādam, kas sāk uzreiz strādāt ar nepabeigtu vidējo izglītību. Labs ir jebkurš variants arī šādā situācijā, ja vien cilvēks kaut ko dara. Viņam vienmēr ir iespēja attapties un kaut ko mainīt. Ir svarīgs draugu atbalsts, uzmundrinājums.
Vai, dzīvojot kopmītnēs, jūties komfortabli?
Pirmais, ko izdarīju, sākot dzīvi tur, istabiņā, veicu remontu pats par saviem līdzekļiem. Krāsoju grīdu, loga rāmjus, špaktelēju spraugas, līmēju tapetes. Tāpēc tur jūtos ērti. Kopmītnes ir labas arī tāpēc, ka tur pat gaisā, ko elpojam, ir jaušama māksla. Tur nav sportistu, ekonomistu, nav komerczinību studentu. Tur mitinās tikai topošie mūziķi, tēlnieki, mākslinieki, režisori, aktieri. Mūs visus vieno kultūra un māksla. Tas ir interesanti. Kopmītnes ir vieta, kur dzīvoju, mācos, atpūšos. Tā nav tā vieta, kur gatavot pusdienu maltīti. Esmu pārtraucis pārtikt no lētajām zupām paciņās. Cenšos katru dienu kārtīgi pusdienot ēstuvē.
Cik bieži mācību gada laikā esi mājās?
Ilgas pēc Gulbenes – tās ir ilgas pēc mājām, pēc tuviniekiem. Līdz šim iepriekšējos divos mācību gados es braucu uz mājām reizi sešās nedēļās. Rīgā dzīvojot, pietrūkst klusuma un harmonijas. Gulbenē tā visa ir pietiekami. Vecāki, vecvecāki man ir ļoti svarīgi, saikne ar viņiem nekad nav pārtrūkusi. Vienlaikus ar mācībām strādāju par diriģentu Madlienas jauktajā korī un saņemu arī algu.
***
– Vārds, uzvārds: Rihards Bērziņš.
– Vecums: 18 gadu.
– Nodarbošanās: Rīgas Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas kordiriģēšanas nodaļas 3.kursa audzēknis.
– Dzīvesvieta: Gulbene, Rīga.
– Lepojas: savā mūžā nav izsmēķējis nevienu cigareti.
