Ceturtdien Lizuma pagasta padomes tradīciju zālē skanēja Mendelsona kāzu maršs. Šoreiz tas bija veltīts mīlestībai, kas pielīdzināma spožam dimantam, jo kopš dienas, kad Elza un Jānis Umuri viens otram solīja būt uzticīgi visu mūžu, ir pagājuši 60 gadi.
Ceturtdien Lizuma pagasta padomes tradīciju zālē skanēja Mendelsona kāzu maršs. Šoreiz tas bija veltīts mīlestībai, kas pielīdzināma spožam dimantam, jo kopš dienas, kad Elza un Jānis Umuri viens otram solīja būt uzticīgi visu mūžu, ir pagājuši 60 gadi.
“Mīlestība ir noslēpums, ko nevienam nav izdevies atklāt. Viens gan ir skaidrs – bez savstarpējas sapratnes un iejūtības, bez spējas pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir, nav iespējama tik ilga kopdzīve. Ne vārdos apliecināma mīlestība, tā jāpierāda darbos. Mēs nedomājām, kā būs, mēs dzīvojām, būdami aizņemti darbā, tāpēc neatlika laika, lai analizētu otra rīcību vai izteikumus,” saka Jānis Umurs, zinot, ka Elza domā tāpat.
Tiekas pie Ušura ezera
Abu pirmā tikšanās notikusi Jaungulbenes mežniecībā, kas tolaik atradusies pie Ušura ezera, uz kuru Jānis 1945.gadā nosūtīts darbā par meža meistaru. Elza mežniecībā jau strādājusi par kasieri. “Verot mežniecības durvis, nevarēju iedomāties, ka aiz tām satikšu savu mīlestību. Kurš gan vispār to var paredzēt! Man tolaik bija 22 gadi, bet Elziņai – 21. Lai gan biju jauns, tobrīd pat domāt neuzdrošinājos par dziļām jūtām,” atceras Jānis. “Mēs lēnām sadraudzējāmies. Sākumā viņa man negribēja tēju vārīt, lai gan dzīvojām mežniecības mājā blakus istabās, bet pamazām tēja vienam bez otra klātbūtnes negaršoja,” smejas Jānis. Draudzība ilgusi divus gadus, līdz pienācis brīdis, kad abi posušies uz Jaungulbenes pagasta izpildkomiteju, lai 23.augustā noslēgtu laulību. “Mums jau nekā vairāk nebija, kā tas, kas mugurā, bet pāri visam stāvēja vēlēšanās būt kopā.” Arī Elza neliedzas, ka jaunais, staltais puisis, kas vēris mežniecības durvis, viņai uzreiz šķitis pievilcīgs, bet, ja karš vēl nav rimis, tad grūti lolot lielas ieceres. “Ar zirga pajūgu no Jaungulbenes pagasta “Grīšļiem”, kur esmu dzimusi, braucām sarakstīties, bet 29.novembrī mūs Gulbenē mājā, kur savulaik atradās Stradu pagasta padome, salaulāja mācītājs Jundzis. Tad man bija balta līgavas kleita un plīvurs, arī viesus saaicinājām,” atminas Elza.
Gaida un nedusmojas
“Ar Dieva svētību esam šos 60 gadus nodzīvojuši. Ja sacīšu, ka ne reizi neesam strīdējušies, būšu melojis, lai gan īsas vārdu pārmaiņas, kad uzskati nesaskan, diezin vai var nosaukt par strīdu. Garā mūžā un lielā darbā cilvēkiem visādi gadās. Tā jau nevar nodzīvot – tik gludi kā pa diegu. Es kaut kur aizkavējos, Elza uztraucas, bet uztraukumā visu ko var sarunāt,” prāto Jānis. Izrādās, ka pie visa vainīgas medības, jo Jānis joprojām ir azartisks mednieks. Neesot zvēra, ko viņš nebūtu nomedījis, bet vislielākais lepnums – lāča galvaskauss – medību trofeja no Arhangeļskas mežiem, kas iegūta 60 gadu dzimšanas dienā. “Es jau īpaši pēdējos gados vairāk uzstāju, lai taču paliek mājās, automašīnai benzīns vien cik maksā, bet ne – nav atturams, jābrauc uz medībām un viss,” saka Elza. “Ko tu, Elziņ! Visu mūžu esmu mežā nostrādājis, kā tad nebūšu mednieks. Arī draugu tik daudz. Uz Lizuma mežniecību mani darbā par mežziņa palīgu atsūtīja 1957. gadā, bet 1965.gadā sāku strādāt par mežzini, tad medību organizēšana bija neizbēgama. Kas to būtu domājis, ka pusgadsimtu staigāsim augšup lejup pa Lizuma mežniecības mājas kāpnēm, kur mums ierādīja dzīvokli.” Elziņa klausās un smaidot lūkojas vīrā. Ne jau medības patiesībā ir viņas bažu iemesls. Vainīgi ir Jāņa gadi – 12.septembrī viņam paliks 84, tāpēc gribas vairāk pasargāt un pasaudzēt. Arī vīrs ir viņas sargeņģelis, īpaši pēc šogad martā pārciestā infarkta, kad Elzas sirdī ievietoti stimulatori, tāpēc nav atļauts pārpūlēties. “Tās izjūtas nevaru vārdos izteikt, ko pārdzīvoju, redzot savu mīļo Elziņu pakritušu. No slimnīcas ar helikopteru uz Rīgu pārveda. Domāju, kā dzīvošu bez viņas, ja kaut kas notiks. Lūdzu, lai visi augstākie spēki Elziņai palīdz, un palīdzēja arī. Atkal esam kopā,” Jānis neslēpj emocijas, bet Elza jūtas droša, zinot, ka viņas spēka un mīlestības avots ir vairāk nekā pusgadsimtu vērts.
Uz mežu pastaigās nedodas
“Būtu brīnišķīgi abiem doties romantiskās pastaigās uz mežu, bet jaunībā tam neatlika laika, tagad – vecumā – nepietiek spēka. Reizēm aizstaigāju līdz savam mežam paraudzīt, kā zaļajam draugam klājas. Mājās pārrodos saērcināts: neprotam mēs šodien taupīt un kopt mežus. Mums galvenais ir tikai visu ātrāk izcirst un pārdot, atstājot aiz sevis piedrazotas cirsmas. Nu izcirtīsim, un ko tad? Būs vajadzīgs cilvēka mūžs, lai koki izaugtu. Tagad gudri runā par ātraudzīgās apses stādīšanu. Manā laikā no apsēm lika atteikties, uzskatot, ka tās Latvijas klimatiskajiem apstākļiem nav piemērotas,” pukojas Jānis, apzinoties, ka viņa viena spēkos nav mainīt mežos valdošo šodienas kārtību, bet sirds sāp. Šo sāpi sirmais vīrs neslēpj arī tad, kad meža vārds tiek pieminēts sarunās ar dēlu Viesturu vai trim mazmeitām, kas labprāt ieklausās tēva un vectēva atmiņās par viņa darba gadiem. “Mazmeitas un divi mazmazbērni ir mūsu prieks. Ļoti gaidām tos brīžus, kad varam būt visi kopā, īpaši jau Ziemassvētkos, Jāņos, vārda un dzimšanas dienās,” sarosās Elza, jo tad viņa uzņemas mājasmātes lomu.
“Jaunībā biju liels dejotājs, kas vairs saskaitīs, cik ballēs ar Elziņu dejojām, bet tagad tādai rosībai esam par veciem, gribas vairāk miera. Arī mežu darbinieki agrāk ciešāk turējās visi kopā, bet tagad vairāk katrs par sevi. Varbūt vainīgas nemitīgās pārmaiņas mežu nozarē. Cilvēki nepaspēj cits citu iepazīt, kad jau jāšķiras. Ko tur padarīt, citi laiki, citi tikumi.”
Visu mūžu ar uzticību
Arī Elzas mūžs bijis saistīts ar darbu mežniecībā. Par to Jānim gatavs kārtējais joks. “Viņa jau droši vien to jauno puišu dēļ pa pasauli dauzījās – aizgāja strādāt Lejasciema mežniecībā. Nevar jau teikt, ka es arī būtu no meiteņu puses neuzlūkots, bet man jau bija sava vienīgā, vismīļākā, tāpēc vienmēr pratu izvairīties, liekot saprast, ka nav ko cerēt.” “Ilgi dzīvojot kopā, esam tā saraduši, ka nespējam iedomāties ne dienu, ne brīdi viens bez otra. Nekad nevaru aiziet pie miera, ja Jānis vakarā vēl nav mājās,” piebilst Elza. “Tāpēc jau gaida, ka es viņu visu mūžu esmu nēsājis uz rokām, ne jau tiešā nozīmē,” saka Jānis. Nav vajadzīgi vārdi, lai paskaidrotu, ka tās ir mīlošas sirds un dvēseles rokas, kurās viņš nesis un joprojām saudzējot nes savu Ušura ezera krastā satikto meiteni, jaunībā mīļi sauktu par Bitīti, bet viņa savukārt nesēju par Kukainīti.
***
– Mazmeita Ieva par vecvecākiem saka:
“Viņi ir paši labākie, kādi var būt! Viņi neprot izlikties. Gadās, ka mani dažkārt sabar, bet tas jau nekas. Man ar opīti tās attiecības ir interesantas. No opīšiem mācos saticību, mīlestību un gādību vienam par otru.
