Arī gulbenieši Ilgvars Cimze un Rainis Ilgažs šogad martā pakāpās kalnā. Bosnijā. Parādību kalnā. Tur, kur pirms 20 gadiem gani pirmoreiz ieraudzījuši Dievmāti un kur izredzētie redz viņu arī šodien.
Arī gulbenieši Ilgvars Cimze un Rainis Ilgažs šogad martā pakāpās kalnā. Bosnijā. Parādību kalnā. Tur, kur pirms
20 gadiem gani pirmoreiz ieraudzījuši Dievmāti un kur izredzētie redz viņu arī šodien.
Ilgvars un Rainis atzīstas, ka līdz šim bijuši neticīgi. Tagad viņi neuzdrošinātos to apgalvot. Lai gan, jau dodoties uz Medždugorji, bijusi iekšēja nepieciešamība sajust Dievmātes tuvumu. Viņi aizbrauca, tā arī neieraudzījuši Svēto Jaunavu Mariju. Un tomēr viennozīmīgi tā nevar teikt.
“Šinī ceļojumā doties pamudināja kāds paziņa no Neredzīgo biedrības, kuras biedrs esmu arī es. Viņš pats Meždugorjē bijis septiņas reizes. Viņš teica, ka katram cilvēkam vismaz reizi mūžā vajadzētu redzēt šo zemi,” stāsta Ilgvars, kas ir redzes invalīds. Ilgvars aicinājis līdzi draugu Raini, kam ir zemnieku saimniecība Daukstu pagastā. Rainis piekritis uz nedēļu atstāt mājas soli un lopiņus sievas un bērnu pārziņā. Un tā nu abi draugi svētceļnieku grupā kopā ar ticīgajiem – katoļiem un luterāņiem – devās ceļā. Brauciens katram izmaksāja 65 latus.
Šīs vietas nav pasaules kartē
Meždugorjes nav pasaules kartē. Pārāk ātri tā izaugusi. Vēl pirms 20 gadiem šeit ganīja tikai aitas. Tagad te ir pilsēta. Ilgvars vērtē, ka braucienu uz turieni varētu dēvēt arī par ekskursiju, taču tas būtu neprecīzi. Tas bija svētceļojums. Katrs rīts sākās un katrs vakars Meždugorjē beidzās ar trīs stundu ilgu svēto misi. Šinī atmosfērā dzīvojot, radušās vēl nebijušas sajūtas, pārdomas.
Ilgvars, visu mūžu strādājis par grāmatvedi, atzīst, ka cilvēkus galvenokārt uztvēris kā “statistiskas vienības”. Taču Meždugorjē ne tikai guvis plašu informāciju par šo vietu, bet arī jutis, ka šī zeme un cilvēki ir īpaši. Bijusi iespēja iekļūt franciskāņu klosterī, misijā “Miera oāze”, kur ārstējas narkomāni.
Rainis divas reizes pakāpies arī Krusta kalnā, kas arī atrodas tanī pašā Bosnijas pilsētiņā Meždugorjē. Šis kalns ir vēl augstāks. Nokļūt tanī vēl grūtāk. Abas reizes bijis jākāpj apmēram trīs stundas, lai nonāktu virsotnē. Varbūt tāpēc kalnam dots šāds nosaukums. “Kopā ar citiem ceļotājiem mēs simboliski tur, kalnā, līdz ar lūgšanām nolikām savu grēku nastu,” stāsta Rainis. Kalna galā patiešām stāvot krusts. Pamatīgs. Sešus metrus augsts. Dīvaini, bet lejā no kalna varot tikt trīsreiz ātrāk.
Jādzīvo saticībā, jānes savs krusts
Visā pasaulē tikai dažās vietās cilvēkiem ir parādījusies Dievmāte. Tāda vieta ir arī Aglona Latvijā. Francijā Dievmāte redzēta Lurdā, Lietuvā – Mazajā Lurdā. Dievmātes parādības aplaimotā zeme allaž kļūst par kulta vietu. “Tur savijas praktiskais ar leģendāro,” dalās iespaidos Ilgvars.
Rainis atzīst, ka tūristus tomēr šādas vieta nevilina. Turp dodas ticīgie vai tie, kas vismaz sirdī tic, lai kādi arī nebūtu – slimi vai veseli, eiropieši, aziāti vai afrikāņi. Tas novērots arī Aglonā. Taču tur tikai 15.augustā sapulcējas daudz ļaužu, kad atzīmē Jaunavas Marijas debesīs braukšanas svētkus. Taču Meždugorjē šādi svētki ir katru dienu.
“Mums bija iespēja runāt ar vienu no bērniem, kas 1981.gadā Meždugorjē redzēja Dievmāti. Tagad viņa ir pieaugusi sieviete. Viņa par Dievmāti stāstīja ar lielu sajūsmu. Jaunava Marija vēstījusi, ka visiem jādzīvo mierā un saticībā. Katram esot savs krusts jānes,” saka Rainis. “Dievmāte esot skaista – melniem matiem, zilām acīm,” piebilst Ilgvars. Sarunāties ar vietējiem cilvēkiem palīdzējuši tulki. No horvātu valodas tulkots poliski un pēc tam – latviski. Vai arī no horvātu valodas vāciski un tad – latviski.
Katrs sirdī tic augstākam spēkam
Lai nokļūtu Bosnijā, svētceļotāju autobuss no Latvijas šķērsojis septiņu valstu robežas. Arī Lietuvas, Polijas, Slovākijas, Ungārijas, Horvātijas, Bosnijas un Hercegovinas.
Tagad Ilgvars ir pārliecināts, ka šāds ceļojums uz Meždugorji būtu pieņemams katram, jo “katrs sirdī tic” kādam augstākam spēkam, kas mūs visus pavada dzīves gaitās. Bosnija esot savāda zeme. Tanī sadzīvo vairākas tautas un vairākas ticības – katoļi, pareizticīgie un musulmaņi. Zeme un iedzīvotāji ir pārcietuši savstarpējas nesaskaņas, karu. Varbūt tāpēc Dievmāte apciemo šo vietu.
“Daudzi vietējie iedzīvotāji devušies darba meklējumos uz Vāciju. Dzīve Bosnijā nav viegla, zeme ir akmeņaina. Ar lauksaimniecību nodarboties grūti. Vasarās ir četrdesmit grādu karstums. Martā, kad mēs bijā Bosnijā, dienā tur bija 20 grādu silts,” stāsta Ilgvars. Bet Raini patīkami pārsteidzis bosniešu godprātīgums. Prece stāvot izlikta veikalu ārpusē, nereti tirgotāju nemaz nemana, bet nevienam neienāk prātā kaut ko nozagt.
Dzīvā leģenda vēstī
Tas notika pagājušajā gadsimtā – 1981.gada 24.jūnijā. Bosnijā, kalnainā apvidū, seši bērni ganīja aitas. Pēkšņi debesīs viņi ieraudzīja Dievmāti, un viņa runāja ar bērniem. Pēc tam šinī vietā cilvēki uzcēla katoļu baznīcu. Divdesmit gadu laikā starp kalniem burtiski uz akmeņiem izauga pilsēta. Tai deva vārdu Meždugorje. Bērni, kas redzējuši Dievmāti, tagad jau ir pieauguši cilvēki. Paši kļuvuši par vecākiem. Viņi joprojām redzot Dievmāti, dzirdot viņas vēstījumus. Tas notiekot Parādību kalnā katru dienu pulksten 17.40 pēc vietējā laika. Taču citiem šāda iespēja ir liegta. Tomēr cilvēki no visas pasaules diendienā ceļo uz Meždugorji, lai izjustu Dievmātes tuvumu un gūtu savai dzīvei svētību.
