Katram cilvēkam ir netikumi. Tādi ir arī katram sunim. Manai vācu aitu šķirnes kucei Vakersinlī – Džeinai to ir daudz. Šogad Džeinai paliek deviņi gadi.
Katram cilvēkam ir netikumi. Tādi ir arī katram sunim. Manai vācu aitu šķirnes kucei Vakersinlī – Džeinai to ir daudz.
Šogad Džeinai paliek deviņi gadi. Tas ir ievērojams vecums ņemot vērā to, ka viņa savā mūžā ir daudz pārcietusi. Kad meita atveda mājās kucēntiņu, tas bija maziņš un katru nakti kunkstēja un vaidēja. Sapratu, ka sunīte ir slima. Vēderiņš liels un uzpūties. Devu dzīvniekam attārpošanas zāles. Tās palīdzēja atbrīvoties no cērmēm.
Aprej garāmgājējus
Džeina auga kopā ar Rodžeru, kas ir viņas vienaudzis, tāpēc garlaicīgi nebija. Pirmie kucēni Džeinai piedzima desmit mēnešu vecumā. Bija vasara. Iepriekšējā vakarā Džeina bija sameklējusi vietu pagrabā apcirknī, lai tur laistu pasaulē kucēnus. Es apcirknī ieklāju sedziņu un nākamās dienas rītā mani sagaidīja Džeina un deviņi kucēni. Jau no mazotnes Džeinai patika skriet gar sētu un apriet garāmgājējus, īpaši bērnus, kas viņu visādi kaitināja. Būdama mājās, vienmēr devos ārā un suni apsaucu, bet vēlāk atlika piesist pie loga, lai Džeina atkāptos no sētas.
Mācās dzīves gudrības
Gāja laiks. Džeina auga un dzīves gudrības mācījās suņu dresūras skolā. Divas skolas viņa pabeidza kā teicamniece. Tagad bija vieglāk saprasties ar dzīvnieku, samazinājās dažādas problēmas, bet tad pienāca pirmais dzīves pārbaudījums. Džeina atkal gaidīja kucēnus. Tomēr šoreiz kaut kas nebijā tā, kā vajadzētu. Sākās priekšlaicīgas dzemdības. Pirmais kucēns piedzima negaidot un bija nedzīvs. Konsultējos ar veterinārārstu Andreju Valmierā. Nākamajā vakarā sunim atkal sākās dzemdību sāpes. Sapratu, ka ir jābrauc uz Valmieru. Lai aizbrauktu, vajadzēja rast atsaucīgus cilvēkus, kas aizved, kas pagaida, kas atved atpakaļ. Dzintra un Ainis man neatteica. Valmierā veterinārārsts Andrejs ar ķeizargrieziena palīdzību Džeinai izņēma trīs kucēnus. Atpakaļ braucām jau naktī. Dzintra auklēja kucēnus, kas nemitīgi pīkstēja. Es sēdēju mašīnas aizmugurē un turēju Džeinu, kas ik pa brīdim trūkās kājās un gribēja kaut kur skriet. Šis brauciens palicis spilgtā atmiņā, it kā būtu noticis šodien.
Apēd savus kucēnus
Atbraukusi mājās, noguldīju suni un pieliku kucēnus, bet Džeina no kucēniem baidījās, tāpēc nolēmu, ka kucēni jāpabaro un jāliek atsevišķi groziņā. Rīta pusē suns nomierinājās, tāpēc atkal pieliku kucēnus. Pati aizgāju uz darbu. Kad pusdienās atnācu mājās, kucēnu nekur nebija. Izrādījās, ka Džeina viņus ir apēdusi! Pagāja diena, un viņa sāka tos meklēt. Pēc dažām dienām man uzdāvināja īru setera kucēnu, ko Džeina uzreiz pieņēma kā savējo. Šo gadījumu pārrunājot ar pieredzējušiem kinologiem, uzzināju, ka pirmās divas, trīs dienas kuci nedrīkst atstāt vienu ar kucēniem, jo viņai vēl nav izstrādājies mātes instinkts.
Atkal nelaime
Džeina pacietīgi audzināja Flēru, pa reizei pastrādājot kādu nedarbu. Bet atkal notika nelaime. Džeinai atkal bija kucēni. Ar tiem viņa dzīvoja suņu būdā. Kad mazie bija trīs nedēļas veci, Džeina saslima. Viņa ienāca istabā, nogūlās savā vietā un necēlās augšā. Nesapratu, kas par vainu, bet izmeklējusi konstatēju, ka viens piena dziedzeris ir tumši zilā krāsā, it kā būtu atmiris. Atkal mēroju ceļu uz Valmieru, kur sunim izdarīja operāciju, ko veterinārārsts raksturoja kā smagu. Viņam bijušas mazas cerības, ka Džeina izdzīvos, jo vajadzēja izgriezt daudz atmirušu audu, bija skarta vēderplēve. Pēc operācijas mājās sākās ārstēšana. Bija vajadzīga vēl otra operācija, līdz Džeina izveseļojās.
Pašu vaina
Mēģinājām atcerēties, kāpēc tā notika, un sapratām, ka pašas esam vainīgas. Bija paredzētas sacensības, kam iepriekš suni trenējām. Iespējams, ka, pārvarot kādu barjeru, Džeina savainoja vēderu, bet brūcē pēc tam iekļuva infekcija. Džeina ir piedalījusies daudzās sacensībās un ieguvusi godalgotas vietas. Tagad viņa sacensībās nepiedalās, jo pēc pēdējās operācijas viņas gaita kļuvusi daudz lēnāka. Toties Džeina ir kļuvusi paklausīgāka. Meita Inga viņai iemācījusi atnest jebkuru priekšmetu. Džeina pēc vārda prot atrast televizora pulti. Visu mūžu viņa vienmēr apguvusi kaut ko jaunu. Piemēram, gulēt gultā, kamēr neviena nav mājās. Par to liecina viņas spalvas. Dusmojamies par to un suni baram. Tādās reizēs Džeina paslēpj galvu zem ķepām. Arī viņas kucēni jau ir daudz ko sasnieguši. Piedalās sacensībās un strādā “Apsardzē”.
Par Džeinu stāstījusi gulbeniete Agra Riekstiņa
“Es vēlētos, lai saimnieki, kas iegādājušies Džeinas kucēnus, atrakstītu “Dzirksteles” redakcijai vai man un pastāstītu par saviem audzēkņiem,” aicina Agra Riekstiņa.
Mēs labprāt saņemtu vēstules arī no citiem suņu un kaķu saimniekiem, kur viņi stāstītu par mīluļu darbiem un nedarbiem. Par tiem pastāstīsim arī laikrakstā.
