Daba nebeidz vien pārsteigt. Te vienā pasaules malā vētra gāž riņķī mājas un cilvēki iet bojā, citviet tricina zemi tā, ka viss pārvēršas gruvešos.
Daba nebeidz vien pārsteigt. Te vienā pasaules malā vētra gāž riņķī mājas un cilvēki iet bojā, citviet tricina zemi tā, ka viss pārvēršas gruvešos. Tur, kur sniegs ir reta parādība, pēkšņi tas uzkrīt, cilvēkos izsaucot gan pārsteigumu, gan sajūsmu. Arī mums, kas raduši skatīt un izjust īstu ziemu kā īstu sniega bagātu un aukstu, tā izmet negaidītu pārsteigumu – decembrī un janvārī līst lietus, ceriņi briedē pumpurus, arī pienenēm sagriezušās galvas, pat sniegpulkstenīte izbāž degunteli nesaprašanā: vai tad klāt ziedēšanas laiks? Kaut kur Ziemeļkorejā plūdu dēļ bez pajumtes paliek 300 000 cilvēku, arī Šveicē plosās lietusgāzes un vētras. Kur nu vēl zemestrīce Peru un drausmīgā vētra Jamaikā un Meksikā… Šādās reizēs vienmēr aizdomājos: kāpēc? Varbūt par maz rūpējamies par dabu? Visu civilizējam. Radām sev ērtības. Bet daba stihiski pretojas. Jārūpējas ne tikai par sevi, bet arī par to, kas mums apkārt. Par to, kas šķiet pats par sevi saprotams: kalni, meži, pļavas, ezeri, upes, jūras un okeāni… Galu galā – meža taciņa zem kājām, kur nokritis čiekurs, kur skudra skrien pāri, vabole kustina ūsas un gliemezis cenšas tikt projām no cilvēka kāju spēriena. Mums šķiet, ka tie taču vienmēr mums bijuši blakus.
Diemžēl tas mums netraucē tiem nodarīt pāri . Mežus izcērtam, pļavas kultivējam, visu iespējamo ūdeņu bagātības izsmeļam. Mums pat prātā neienāk, ka dabai tas nepatīk, ka nevar darīt tai pāri bezgalīgi. Un vadzis, uz kura viss krājas, reiz lūst. Daba sāk tricināt zemi un kalnus, applūdināt pārapdzīvotās pilsētas, noslaucīt no zemes virsas jūru un okeānu krastos uzbūvētos kūrortus un atpūtas vietas. Laikam jau tā nevajadzētu būt. Nevajadzētu būt tik nesātīgiem, tik alkatīgiem. Kā cilvēks ar cilvēku cenšas sadzīvot, tā cilvēkam kā ar labu kaimiņu jāsadzīvo ar dabu. Ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi.
