Jūlija nogalē, kad Gulbenē tradicionāli notiek kapusvētki, salidojumā pulcējās Gulbenes vidusskolas 1957.gada absolventi. Tā bija novadnieka Jāņa Rijnieka organizēta tikšanās pēc 25 gadu pārtraukuma. Iepriekšējo reizi tikāmies 1982.gadā.
Jūlija nogalē, kad Gulbenē tradicionāli notiek kapusvētki, salidojumā pulcējās Gulbenes vidusskolas 1957.gada absolventi. Tā bija novadnieka Jāņa Rijnieka organizēta tikšanās pēc 25 gadu pārtraukuma. Iepriekšējo reizi tikāmies 1982.gadā.
Klasē bijām 28 audzēkņi, bet salidojumā piedalījās tikai 12. Daži nebija varējuši ierasties cienījamā vecuma un veselības dēļ, bet deviņi klasesbiedri jau ir miruši. Patīkami, ka šoreiz uz salidojumu bija atbraukuši tālumnieki. Mēs, tie, kas dzīvojam Gulbenē, šo tikšanos gaidījām ar ārkārtīgi lielu satraukumu, baidījāmies, vai visus spēsim pazīt. Tā arī bija. Lai gan tikšanās noteiktā laikā bija noteikta pie skolas, mēs, četras klasesbiedrenes, pirms noteiktā laika uz brīdi bijām piestājušas pie Gulbenes kultūras centra. Atceros, ka garām mums pagāja četri stalti kungi sirmām galvām. Viņi paraudzījās uz mums, mēs uz viņiem, bet cits citu uzreiz neatpazinām. Tikai tad, kad satikāmies pie skolas, bija skaidrs, ka tie ir mūsu klasesbiedri.
Kopš skolas beigšanas ir pagājis krietns laiks, tāpēc nevaru noliegt, ka cits no cita bijām atsvešinājušies. Daļu klasesbiedru biju redzējusi pirms 25 gadiem, bet bija arī tādi, ar kuriem tikos pēc 50 gadiem. Nekas cits neatlika, kā iet klāt un jautāt, kā sauc. Tikai cieši ieskatoties sejas vaibstos, spēju atcerēties savus vienaudžus. Tās bija vārdos neaprakstāmas izjūtas, raugoties klasesbiedros, kam aiz muguras liela gadu nasta.
Visi kopā izstaigājām skolu, brīdi uzkavējāmies savā klasē, ar klusuma brīdi godinājām tos, kuru vairs nav starp mums. Katrs bija saglabājis atmiņā kādu ar skolas gadiem saistītu piedzīvojumu vai notikumu. Pēc skolas apskates visi devāmies uz Gulbenes viesnīcas kafejnīcu “Pērle”, kur turpinājās atmiņu stāstījumi. Katrs mazliet iepazīstināja ar savu darba mūžu, pastāstīja par ģimeni, vaļasprieku un tamlīdzīgi. Nemitīgi klikšķēja fotoaparāti, jo ikviens gribēja iemūžināt mirkļus no šīs tikšanās, nezinot, vai vēl kādreiz visi satiksimies tik kuplā pulkā.
Patiesi priecājos par iespēju satikt Liepājas pilsētas domes darbinieku Juri Opšteinu, kuru nebiju satikusi 50 gadus, Juri Kubuliņu no Valmieras policijas pārvaldes un daudzus citus. Bez saviļnojuma neviens nespējām noklausīties Jāņa Rijnieka speciāli šim gadījumam uzrakstīto dzejoli – veltījumu Baltajai skolai pēc 50 gadiem.
Šķiroties ikviens sev klusībā vaicājām: “Vai vēl satiksimies?” – jo gadi steidzas pārāk ātri.
