Klāt rudens, skolas laiks. Debesīs spārnus švīkstina pīļu kāši, arī skolas bērni čubinās. Uz skolu pošas.
Nav izslēgts, ka viņi šim nolūkam… tin “kāšus” ar “zāli”, jo grib gruntīgi atzīmēt 1.septembri. Svēta lieta! Nav nekāds noslēpums!
Runā, ka skolu jaunatnes vidū vieglās narkotikas ir izkonkurējušas alkoholu. Šogad turklāt šis datums skolēniem atvēlēts brīvsolim.
“Nu kā lai netin “kāsi”, jātin,” kaimiņu Jānītis zobojas un spīdina savu 16 gadus veco dzeltenīgo zobu rindu. Vells viņu sazina, vai tie ir joki vai nopietna valoda. Kā lai izkontrolē šito padarīšanu? Nekā! Tie zeperi un svilpastes jau nu ne par ko patiesību nestāstīs un neatzīsies.
Vecāki un skolotāji jau nav nekādi “spečuki”, lai noteiktu, vai bērns pīpējis “zāli”, ūdenspīpi, cigārus vai cigaretes un vai to visu kopā jaucis ar alu jeb ko stiprāku.
Slepus esmu noklausījies bērnu un jauniešu sarunas bariņos pagalmā. Es neteikšu, ka viņi gaida jauno mācību gadu, bet dienas līdz 1. un 3.septembrim (kas reāli būs pirmā mācību diena) patiešām skaita vai degdami. Jau stiķē, jau apspriež svinību scenāriju un pat jau organizē pirmās iesildīšanās “pārtijas”.
Dzirdēju, ka Jancis draugam stāsta, ka skolotājām gan vairs puķes uz skolu nestiepšot. Toties mīļotajai meitenei no savas klases esot jau sarūpējis dāvanu – “kāsi”. Draugs Janci tincināja, vai šī ņemšot. “Un kā vēl! Nav jau traka, lai atteiktos,” Jancis klārēja.
Redzēju kā vakar aptuveni pulksten 23.15 Jancis no “pārtijas” (kas notika parkā pie skolas) streipuļoja mājās. Nu velk bērnu uz skolu, kaut tā vēl slēgta, gribas kaut tuvumā pabūt! Ko tu neteiksi!
Kur tikmēr skatās vecāki?! Televizorā. Un neliekas ne zinis, neparunājas ar bērnu. Vecāki nekaitē ne nu savai, ne Janča brīvībai. Johaidī! Skaudība pārņēma, jo, kad mēs augām, šitādas patvaļas mums neviens nedeva.
Izmantoju situāciju, kad puika varētu būt runīgāks, un metos pagalmā šo uzrunāt. “Paklau, kā tu to “kāsi” tin? Pamācīsi?” es itin žirgti uzsāku sarunu, jo atceros lasījis, ka šo nevainīgo jautājumu uzdot nav kautrējusies pat žurnāliste Ilze Jaunalksne.
“Atšujies, vecais, pateikšu policijai, ka man uzmācies, bitīt matos…” caur zobiem vaidu izspieda Jancis un aizstreipuļoja aiz mājas stūra. Pakaļ negāju. Sabijos, ka patiešām mani noturēs par pedofilu. Stāvēju kā zemē iemiets un klausījos: puika vemj. Skaisti…
Es lūkojos naksnīgajās debesīs un samanīju tajās pīļu kāsi. Kā saka, katram savs kāsis. Tikmēr Janka nāca atpakaļ un sāka man piekasīties: “Kas tu vispār tāds esi? Ko esi sasniedzis dzīvē? Pasaki man – ko?” Laidos lapās.
Puiku uz kašķi velk, sados vēl man pa mūli, jo es jau pret “bērnu” roku pacelt nedrīkstu. Uzreiz krimināllieta!
Sakiet, mīļie, kas no tā Jankas izaugs, a? Un vai viņš vispār skolu beigs? Es savulaik beidzu 8.klases. Janka ies 9.klasē. Jau tagad viņš veco nelgu Teni Niezi ir pārspļāvis. Un “kāsi” prot tīt.
Kad mēs augām, tad par tādiem “kāšiem” pat dzirdējuši netikām. Jā…
