Tā, nekādas runāšanas ar labu vairs nebūs! Aptuveni tādā noskaņojumā mietu ar diviem galiem kādā diskusijā novicināja iekšlietu ministrs Ivars Godmanis.
Tā, nekādas runāšanas ar labu vairs nebūs! Aptuveni tādā noskaņojumā mietu ar diviem galiem kādā diskusijā novicināja iekšlietu ministrs Ivars Godmanis, kura garastāvokli tobrīd nebija uzlabojusi pat gaidāmā iekļūšana “politiskā vīra” (vai sievas) kārtā, oficiālajā politiskajā gredzenu mīšanas ceremonijā apvienojot kuslo politspēciņu atliekas un uzskatu kontrastus ar reitingu ailēs meistarīgi lavierējošo “mācītāju” partiju.
Pagaidām grūti prognozēt, vai šādā manierē tiks arī noskaidrots, kurš būs noteicējs jaunajā “famīlijā”, bet attiecībā uz sabiedrības izturēšanos pret likumu ievērošanu ministram diemžēl ir pilnīga taisnība, un nebūšanu krāšņo buķeti lieliski papildina arī jautājumi par iedzīvotāju uzticību tiesai un policijai kā tiesību aizsardzības struktūrām. Vai iespējams augstu vērtēt tiesu “taisnīgumu”, ja persona mantijā pat gadījumā ar kaut ko tik elementāru kā drošības līdzekļa piemērošana spēj pieņemt ārpus veselā saprāta un loģikas rāmjiem ejošu lēmumu – atstāt uz brīvām kājām sērijveida laupītāju, vienlaikus spundējot aiz restēm smurguli, kura nodarījums bijusi relatīvi sīka nagu palaišana. Pat nerunājot par tik “varonīgiem” policistu ekscesiem kā steka atvēzēšanu pret “atļurbenē” ievestu plenci vai iedzimto kompleksu remdēšanu, dauzot bezpajumtniekus.
Lai atceramies, ka atjaunotās Latvijas pirmā premjera Godmaņa mājieni par drīzu “represiju” pastiprināšanos tika doti jau drīz pēc iesēšanās iekšlietu ministra krēslā, “jaunizceptajam” valdības loceklim ar kovboja cienīgu apņēmību izsakot gatavību nekavējoties tvert koltu, lai sagādātu sūras dienas mobilo tālruņu zaglēniem un citiem deklasētiem elementiem, bet savu plašajās prērijās joņojošo medību suni pārorientēt uz kontrabandas spirta saostīt spēju. Tagad, kad augstajā amatā pavadīts jau krietns grūtniecības periods, varbūt ir laiks palūkoties atpakaļ un paskatīties, kā tad vērienīgās apņemšanās auglis realizējies dzīvē.
Kā viens no lielākajiem pozitīvajiem sasniegumiem šajā laikā, šķiet, minami “izkarotie” grozījumi attiecībā uz soda mēriem “krutkas” andelmaņiem un viņu klientiem zildeguņiem, papildu resursu piešķiršana iekšlietu dienestu telpu remontiem un pirmajiem nedrošajiem soļiem virzienā uz algu paaugstināšanu, ar ko diemžēl izrādījies nepietiekami, lai policists gūtu pārliecību, ka gan šodien, gan rīt varēs atļauties iegādāties dienišķo desas luņķi un maizes klaipu. Krietni pieticīgāki panākumi vērojami arī cīņā pret mūžseno, teju vai slimīgi patoloģiskai tieksmei pielīdzināmo un dažbrīd pat šķietami neiznīdējamo problēmu – transporta līdzekļa vadīšanu “zem grādiem”. Uz šī fona kā īpaši nepieciešami izkristalizējas bargā ministra draudi ķerties pie aizvien represīvākām metodēm, un šādā kontekstā nekādu kritiku neiztur diskusijā klāt pabijušās iedzīvotāju saujiņas pārmetumi.
Lai arī zināma taisnība ir senajā prātojumā, ka kārtības ieviešanai pātaga un “kalašņikovs” nav tie labākie līdzekļi, diemžēl sabiedrības apziņa jau krietnu brīdi noslīdējusi tik zemu, ka puslīdz iedarbīgu alternatīvu kārtības ieviešanai, šķiet, nav atlicis vispār. Nevar patiesās dzīves skarbajos realitātes džungļos profilaktiskos un labošanas nolūkos ķerties pie tautasdziesmu mācīšanas padibenēm. Pietiek, ka šāda infantilisma izpausme tiek kultivēta latviešu kino. Jebkurā gadījumā par ieceru iedarbību un noderīgumu, īpaši iekšlietu jomā, spriež pēc rezultātiem, un vismaz pagaidām tie ar izteiktu spožumu neizceļas. Vai ministram, kurš pieradis strādāt nemitīgi “skrejošā”, līdz galam nepārdomāšanas režīmā, izdosies ar iedarbīgām sekām ieviest dzīvē paša izteikto “nepieciešami bargi sodi un stingri policisti”, to rādīs laiks. Ja paralēli tam izdotos likvidēt atsevišķu steku plātītāju visatļautību likumsargu rindās un attīrīt tās no prātu izkūkojušiem elementiem, likumam paklausīgā sabiedrības daļa būtu tikai pateicīga. Kaut arī bez aploksnēm.
