Galgauskas pagasta piemājas saimniecībā “Dzeņi” ir četras slaucamas govis, četri teļi, septiņas aitas, aizgaldā barojas trīs cūkas, olas dēj vistas, pagraba apcirkņos gulst kartupeļu, biešu un burkānu raža.
Galgauskas pagasta piemājas saimniecībā “Dzeņi” ir četras slaucamas govis, četri teļi, septiņas aitas, aizgaldā barojas trīs cūkas, olas dēj vistas, pagraba apcirkņos gulst kartupeļu, biešu un burkānu raža. Visu, kas saimniecībā saražots, saimnieki Vija un Zigfrīds Auzāni lielākoties patērē paši, daļu atvēlot arī radiniekiem un draugiem.
“Valsts ieņēmumu dienestā reģistrējām piemājas saimniecību, bet pieprasīto dokumentu un atskaišu apjoms ir ārkārtīgi liels. Domāju, kam man tās klapatas vajadzīgas, ja reizi gadā pārdodu jaunlopu? Pietiktu reizi gadā deklarēt saimniecības ienākumus, bet nē – katru ceturksni par visu jāatskaitās. Nevienu neinteresē, cik lauksaimnieks par visu izdod, galvenais – cik ieņem,” piktojas saimniece. Viņa nenoliedz, ka varētu nodot pienu pārstrādei, bet maksa par katru piena litru pie šodienas cenām tomēr esot maza.
Viss – pašpatēriņam
“Kur tad vēl dārgās ūdens analīzes! To, ka govīm jāveic visas pārbaudes, es neiebilstu. Kolhoza laikā pati esmu strādājusi lopkopībā un to zinu. Slaucu 30 govis, kopu nobarojamos jaunlopus tepat netālajā “Laimiņu” un “Sutiņu” novietnē, bet tolaik nudien bija vieglāk. Kāds ūdens akā bija, ar tādu piena traukus arī mazgāju. Manuprāt, pie mums Latvijā izdaudzinātās Eiropas prasības tomēr ir pārāk pārspīlētas. Vaļa ļauta pārliekai birokrātijai,” uzskata Vija.
Saimniece jau izlēmusi, ka perspektīvā gādās tikai par divām slaucamām govīm. “Tas nekas, ka piena būs mazāk, bet ir jārēķinās ar savu spēku un gadiem. Šobrīd gotiņas slaucu trīs reizes dienā, iegūstot vairāk nekā 60 litrus piena. No tā sienu sieru, gatavoju sviestu un biezpienu, pietiek arī krējuma. Veikalā piena produktus nepērku. Piena pietiek arī teliņiem un cūkām,” stāsta “Dzeņu” saimniece.
Lopiem nepieciešamos barības krājumus ziemai saimnieki sarūpē lielākoties paši saviem spēkiem, bet, lai nopļautu sienu, izmanto kooperatīva “Kopdarbs” pakalpojumus. “Agrāk audzējām arī labību. Tad to pārtraucām, jo lētāk ir miltus pirkt veikalā. Graudu apstrāde un kombaina izmantošana šķita pārāk dārga. Tagad, redzot, cik strauji pieaug graudu un arī maizes kukulīša cena, jau domājam, ka atkal būs jāsēj labība,” rēķina Vija.
Kopā ar meža platību “Dzeņos” apsaimnieko 25 hektārus zemes, bet lauksaimniecībā izmanto 15 hektārus. Domājot par turpmākajiem gadiem, Vija un Zigfrīds apsver, cik izdevīgi vai gluži otrādi – neizdevīgi ir audzēt aitas. “Šodien nevienam vilnu nevajag, jo pašadītus cimdus un zeķes gados jauni cilvēki arī gandrīz nevalkā. Visu labprātāk pērk veikalā. Cik mums abiem ar vīru noadu, tik ir. Manā bērnībā bija citādāk, lielākoties laukos bērni uzturējās svaigā gaisā, bet tagad dzīvo pilsētās, kur vilnas zeķes vajag maz.”
Biedē nākotne
“Dusmojos uz tiem cilvēkiem, kuri dzīvo laukos, ir spēka gados, bet iet uz pagastu pabalstus lūgt. Nu kā var tā būt! Protams, vieglāk ir prasīt, bet daudz ko var saražot ar savu darbu. Ja ar kaut ko netiek galā, tad jārīko talka. Mums arī būs kartupeļu talka, kad palīgā sabrauks radinieki un paziņas. Par darbu norēķināšos ar produktiem. Pirms 15 gadiem no pilsētas atnācām dzīvot uz tēva mājām,” atceras saimniece.
“Nezinu, kas nākotnē sagaida laukus, jo jaunie no tiem aiziet, izvēloties dzīvi un darbu pilsētā. Zinu, ka ne mana meita, kura dzīvo Rīgā, ne dēls, kurš strādā Gulbenē, “Dzeņos” mūsu pēdās neies. Protams, tas nenozīmē, ka nav jauniešu, kam patīk dzīve laukos, bet tādu salīdzinoši ir maz. Tie, kuri izpērk īpašumus laukos, labību neaudzēs un govis neslauks, jo te ir smagi jāstrādā. Bez darba laukos nekā nebūs,” prāto Vija. Viņa nenoliedz, ka, pārnākot uz “Dzeņiem”, visa dzīve paejot, tikai rosoties saimniecībā. “Ja ir slaucamas govis, tad nekur tālu neaizbrauksi. Dažkārt jau lūdzu izlīdzēt kaimiņiem, bet visi pamazām paliekam vecāki, kam tad uzkrausi savu nastu. Meita vienmēr, kā atbrauc no Rīgas, mūs rāj, ka pietiek plēsties ar lauku darbiem, ka jāsaudzē sevi, bet no kā tad iztiksim? Šobrīd mūsu vienīgais atspaids ir par zemi saņemtās subsīdijas. Agrāk nobaroju un nodevu valstij bullēnu, vismaz 80 latus saņēmu, bet tagad runā, ka maksa būs mazāka. Darbs paliek, prasības pieaug, bet samaksa sarūk. Pagaidām jau īpaši žēloties nevaram, kamēr spējam, tikmēr darām. Vēlāk, – tad jau redzēs, kā būs,” nopūšas Vija. Klusībā viņa dzīvo un cer, ka visi no laukiem neaizies.
