Bija skaists sestdienas rīts, kad manā pagalmā iesteidzās kaimiņu Janka. „Zini, vakar biju makšķerēt tuvīnajā ezeriņā. Tur pīļu, ka biezs. Tu mani varētu aizvest uz copi, bet pats tiktu pie kādas pīles,” viņš teica.
Jankas ideja nebija zemē metama. Vai visu dienu riktējāmies braucienam uz ezeru. Sameklēju patronas, drošības pēc iztīrīju bisi, jo neatceros, vai tik tajā no sievas neesmu kādu piecīti paslēpis. Pāri žogam manīju, ka Janka gluži kā gailis kašņājas pa mēslu kaudzi, meklēdams žiperīgākās sliekas.
Beidzot krāvām visu mantību vecajā “opelītī” un devāmies ceļā. Sievas par mūsu fikso ideju gan nebija pārāk lielā sajūsmā – zālīte neesot nopļauta, un vai tad mājās darbu trūkstot?
“Opelītis” kā negudrs lēkāja pa izdangāto meža ceļu. Beidzot nokļuvām purva malā. Dunduri un mušas, kas bija stāvā sajūsmā par negaidītajām „vakariņām”, šķita tīrais sīkums. Slājām pa purva taku uz Jankas norādīto vietu.
Beidzot nonācām ezera krastā. Apaļš un melns tas bija “iekārtojies” starp nīkulīgām priedītēm. Janka tūlīt pat uzsprauda uz āķa varenu slieku un ar lietpratēja cienīgu žestu jau pēc mirkļa izrāva prāvu asari — gana lielu, lai varētu likt uz pannas. Taču no pīlēm nezin kāpēc nebija ne vēsts.
Atstājis Janku kopā ar viņa asariem, lēnām gāju apkārt ezeriņam cerībā, ka no niedru pudura pretējā krastā tomēr izlidos kāda pīle. Gājiens nebija viegls. Par spīti manām pūlēm, neviena pēkšķētāja tomēr gaisā nepacēlās. Atgriezies pie kaimiņa, veltīju viņam pāris skarbu piezīmju un vaicāju, vai viņš pīles no dunduriem vispār māk atšķirt. Viņš dievojās, ka pīles patiešām te peldējušas.
Mana makšķere bija palikusi pieliekamajā kambarī, tāpēc iekārtojos uz celma un skatījos, kā kaimiņš cit pēc cita kulē ieslidina prāvus strīpaiņus. Lēnām sāka krēslot, un cerības uz pīlēm, kuras ezeriņā varētu nakšņot, sāka pamazām izgaist.
Pēkšņi no Jankas kājapakšas atskanēja pamatīgs troksnis. Pa gaisu lidoja ūdens šļakatas, šķita – ezers atdzīvojies. Kaimiņš no pārbīļa atmuguriski ievēlās sūnās un spēja izdvest vien garu jo garu „ā”. Gluži vai no pazemes, pareizāk sakot – pakrastes, gaisā uzlidoja pīļu bars. Tā arī nepaspēju plecam piesviest bisi, kuru biju pieslējis pie tuvējās priedītes.
Izrādās, karstās vasaras dēļ ezerā krietni pazeminājies ūdenslīmenis. Priežu sakņu cauraustie krasti izveidoja tādu kā nišu, kurā pīles slēpās no karstās saules, plēsējiem, arī medniekiem. Jankas mīdīšanās viņām virs galvas darīja galu pīļu pacietībai un lika celties spārnos, meklējot drošāku naktsmītni…
