Ar zemes lietām ir tāpat kā ar cilvēkiem. Reģistrē, pieraksta, mēra, pārmēra, nolūko, iekāro, alkst, viļas, atņem, manto, tiek vaļā, pamet, godam vai ar viltu pielaulā sev. Taču tam vajadzīgs kapitāls jeb pūra nauda. Var arī ņemt kredītā, ja kāds dod.
Vienīgi man nav skaidrs, kāpēc pašvaldība to zemi reizēm dala, atsavina, pārdod izsolē vai par brīvo cenu, kā saka, mērot pircējus pēc zilām acīm un pēc deguniem. Nesaprotu arī, kāpēc visi tā plēšas pēc zemes. Trakāk plēšas kā pēc mīlama cilvēka. Nudien.
Zemes lietās it kā vajadzētu būt lielākai skaidrībai, tur jāvalda lietišķai pieejai bez kādām tur emocijām. Zemi var nicināt vai mīlēt, no tā jau nekas nemainās. Kā bijusi, tā stāvēs neatkarīgi no tā, kam tā pieder. Nekur nepazudīs pat tad, ja būs atmatā, rugainē, mežainē pārvērtusies.
Ar cilvēku tā nav. Cilvēks ir galīgi neracionāla būtne. Var būt nezin kāds gudrinieks, bet, ja pārņems depresija, negatīvas emocijas, viss cauri. Beigas! Tāpēc, mani mīļie, ikviens cilvēks ir jāsaudzē kā acuraugs. Arī tad, ja ir pavisam mazs vai jauns vēl.
Te nu es saku tā: esam džinu no pudeles izlaiduši un tagad nebūs vairs tik viegli iedzīt atpakaļ zem korķa. Es te tēlaini runāju par brīvībām, ko esam devuši mūsu bērniem. Pamēģiniet bērnam atņemt konfekti, ko tikko esat iedevuši! Nav grūti iedomāties, kas tad notiks.
Bet te pēkšņi skolā administrācija ar kaulainu pirkstu sāk norādīt uz meiteņu plikajiem vēderiem, kailajām ciskām, jaunavīgajiem pleciem un izvirza ultimātu: a nu ka piesedzieties, vai slikti būs!
Savukārt puikām liedz pārāk vaļīgas vai pārāk apspīlētas bikses, pārāk aprakstītas jakas, kreklus un svīterus. Sak, skola nav nekāds atpūtas klubs.
Piedodiet, lasītāji, ka apbēdinu jūsu kritiskos prātus, taču saku tā: galvenais, lai bērni mācās! Vai nav vienalga, kas šiem mugurā. Mode mainās. Tas taču ir skaidrāks par skaidru. Un vēsture liecina, ka cīņa ar modi un tās sekotājiem ir lemta neveiksmei.
