Jauns mācību gads – tas ir izglītosanās, domāšanas, saskarsmes laiks visiem, kas mācās, un ģimenēm, kurā ir kāds, kas mācās. Mēdz teikt, ka visnozīmīgakā ir dzīves skola. Tas ir nenoliedzami. Tomēr mūsdienās arvien palielinās kvalitatīvas izglītības nozīme, jo ikviens vēlas dzīvot labklājībā.
Darba tirgus mainās. Ir jāseko līdzi novitātēm, lai tiktu līdzi laikam. Par to arī – saruna ar bijušo gulbenieti, tagad rīdzinieci, SIA “Lietišķās informācijas dienests” valdes priekšsēdētāju Aivu Vīksnu.
– Cik nozīmīga jums joprojām ir skola, kurā esat mācījusies?
– Atmiņas – tās nevar izdzēst, tāpat kā dzimtas saknes, kas man ir Gulbenē. Izglītības reforma notiek. Šodien Gulbenē situācija ir citādāka nekā laikā, kad es mācījos Gulbenes 1.vidusskolā. Mazajās klasēs stundas toreiz notika tajadējā ģimnāzijas ēkā, vidusskolēniem – tagadējā pilsētas vidusskolas lielajā ēkā Skolas ielā. Vidusskolu absolvēju 1986.gadā.
Diemžēl vairs nevaru sastapt daudzus savus skolotājus. Katram cilvēkam, arī man svarīgi dzīvē bijuši un ir skolotāji, kas ir devuši vairāk par zināšanām mācību priekšmetā. Nekad es neaizmirsīšu savu pirmo skolotāju – Ēriku Dikmani. Viņa mums ielika pamatus. Vidusskolā mana klases audzinātāja bija Benita Tonne.
Viņa mums iemācīja “vilka rūdījumu”, nevis žēloties, bet veidot gribasspēku. Atceros viņas teicienu: “Ārā nav 40 grādu aukstums. Ir jānāk uz skolu!” Šo teicienu mēdzu pa laikam atgādināt arī savai meitai.
Viņa iebilst: “Tā bija tavos laikos. Šodien vairs tā nav.” B.Tonne iemācīja mums lielu pienākumu apziņu. No vienas puses, varētu teikt, ka dažreiz tas var traucēt. Taču pienākuma apziņa padara nelokāmu. 21.gadsimtā tas dod ļoti daudz. Kad bijušas dažādas problēmas – mazākas vai lielākas – biznesā, dzīvē, gribasspēks liek saprast, ka viss ir pārejoši, agri vai vēlu nāk risinājums. Tāpēc nav jēgas gausties, čīkstēt, ka kaut kas neizdodas. Ir jādara!
(Vairāk lasiet 8.septembra “Dzirkstelē”)
