Cenu lēcienu un tamlīdzīgu mazpriecīgu dzīves dārdzības sagādātu atrakciju šaustītā sabiedrības daļa lāgiem paradusi dzīvot ar klusētu un nerakstītu principu – kamēr pietiks latu piena un maizītes iegādei, badā nemirsim.
Cenu lēcienu un tamlīdzīgu mazpriecīgu dzīves dārdzības sagādātu atrakciju šaustītā sabiedrības daļa lāgiem paradusi dzīvot ar klusētu un nerakstītu principu – kamēr pietiks latu piena un maizītes iegādei, badā nemirsim.
Tai gluži vienaldzīgs deviņdesmito gadu “ķirzakas smaidu” un citu asprāšu uzspiestais “mazo cilvēku – reņģu ēdāju” zīmogs un mazsvarīgas elites izpriecas dārgos krogos, pilnām mutēm ar karotēm pieēdot pie kārtējās viskija devas melnos ikrus, lai arī vienīgā pašiem pieejamā “delikatese” kaviāra aizstāšanai paliek vien no reņģu galvām izlupinātās actiņas.
Diemžēl pēdējo dienu laikā publiskotās prognozes liek jau sākt domāt, ar kādām pelavām un subproduktiem aizvietot dienišķo maizes riecienu nākotnē, kad tik ierastais maizes klaipiņš kļūs par baisiem 50% dārgāks, bet kā kompliments vietējām brūnaļām gaidāms piena un to produktu sadārdzinājums aptuveni par trešdaļu. Vidusmēra latviešu ģimenei tas, rēķinot pēc ļoti pieticīgām aplēsēm, mēnesī nozīmē papildu izdevumus vismaz 40 – 50 latu apmērā.
Valsts līderi, lai arī tas jau sen vairs neizbrīna, iejutušies savā iztēlē uzpūstajā drosmīgo “inflācijas apkarotāju” orelolā, skarbās realitātes priekšā tik vien spēj, kā samierinoties noplātīt rokas un kladzināt labi iemēģināto vienrindi par “tendencēm pasaules tirgū”, kas nereti ir tikpat pamatota kā sniega lāpstu iegāde Sahāras tuksnesī. Sak, tautieši, dienišķā maizīte kļūs dārgāka, un varat jau sākt pielaikot ap vēderiem ciešākas jostas, lai labi ievalkātās bikses nekrīt nost!
Zemnieki gavilē un, uz kombainiem kāpjot, dungo slavas dziesmas pasaules līmeņa graudu cenām un “mātei Eiropai” ar visu tās pa zemi velkamo subsīdiju kuli. Nav vairs deviņdesmito gadu beigas, kad tuvredzīgas valdības politikas dēļ – tolaik Latvijas stratēģisko rezervju klētīs sabira par 67 latiem tonnā pirktie leišu graudi – mūsu arāji teju bija spiesti izaudzēto labību izbarot lopiem un ar to nomēslot tīrumus. Tagad, ļaujoties abstraktā jēdziena “norises pasaulē” valdzinājumam, mūsu pašu izpildvara tā vietā, lai pārskatītu savas subsīdiju politikas apcirkņus vai paošņātu tālāku zemju gaisu kaut nedaudz lētākas labības meklējumos, ir gatava pakļauties dūžu bara diktātam un liekties zem tā smagnējās tupeles.
Šāda rīcība piedevām kļūtu par ievērojamu revanšu ilgstoši ar zemām iepirkuma cenām mocītajiem “savējiem” zemniekiem un reabilitētu varu vietējās lauksaimniecības “aizstāvju” statusā. Bet tauta – tā jau pieradusi pie visa. Pieradīs arī pie maizes klaipa dārgmetālu vērtē.
