Nobeigums.Turpinās no 4.septembra. Jau no pirmā acumirkļa nepatika vīrieša “glumais” izskats, “nolaizītā” āriene, balss un žesti, tāpēc mēģināju iebilst.
Nobeigums.Turpinās no 4.septembra.
Jau no pirmā acumirkļa nepatika vīrieša “glumais” izskats, “nolaizītā” āriene, balss un žesti, tāpēc mēģināju iebilst:
– Es neko nesaprotu no svešiem telefoniem, – un daudz jau arī nebiju melojusi – viņa tālrunis pilnībā atšķīrās no manējā. Kā gan lai es tur izlasu īsziņu, ja neprotu ar to apieties? Bez tam – es tās nelasu pat savu paziņu telefonos, kur nu vēl svešos!
– Jaunkundz, ļoti, ļoti lūdzu! Tikai jūs man varat palīdzēt! Man tas ir svarīgi! – viņš turpināja stumt telefonu man tuvāk sejai.
Atvairot viņa roku, pārlaidu skatienu tuvākajiem parka soliņiem, – uz tiem manīju tikai dažus snaudošus pensionārus un mazus bērnus.
Vīrietis, kā nojauzdams manu domu gājienu, steidzās paskaidrot:
– Es jau dažiem te jautāju, viņi arī neredz un vispār neko nesaprot no telefoniem. Lūdzu, lūdzu!
Saprazdama, ka izvairīties neizdosies, vēl taujāju:
– Kā tā var būt – jūs gaidāt svarīgu īsziņu, bet jums nav briļļu līdzi?
– Jā, nu esmu es tāds neveiksminieks, ko var darīt! Vienreiz jau savu laimi palaidu garām. Vai tiešām jūs man nepalīdzēsit? – viņa balsī bija jūtams izmisums.
Ne mirkli ilgāk negaidīdams manu atbildi, vīrietis piesēdās man cieši blakus un sāka spaidīt telefona podziņas, apgalvojot, ka pēc taustes līdz īsziņu pozīcijai viņš protot nokļūt, bet burtiņus gan neredzot.
Pārcēlusi savu somu otrā pusē, jo pirmā doma prātā pazibēja – kabatzaglis! – negribīgi pievērsos tālruņa displejam. Pirmais, ko pamanīju, – visas saņemtās īsziņas bija sūtītas no datora – pēc pazīstamās ciparu virknes sākumā pārliecinoši zināju – no LMT mājas lapas. Tolaik tādas visai bieži man sūtīja meita.
Tad ievēroju – visas īsziņas jau ir izlasītas, un jaunsaņemto nemaz nav, par ko arī tūlīt vīrietim pateicu.
Jā, jā, viņš esot mēģinājis tās lasīt pats, bet – nu, neredzot taču! Lai taču es beidzot tās izlasot!
Sapratusi, ka nekas cits man vairs neatliek, atvēru pirmo no tām…
Teksts, ko izlasīju, mani samulsināja: “esmu piebriedis un karsts, gribu tevi tulit tepat parka apstadijumos…”
Vispirms iedomājos, ka neesmu atvērusi īsto, jo tā noteikti nevarēja būt īsziņa, ko gaidīja vīrietis.
Lai arī viņš man blakus satraukti dīdījās, lai taču es beidzot to nolasot, klusēdama atvēru nākamo īsziņu: “es gribu tulit iebazt roku tavas biksitees, es zinu, ka tu esi mikla un gribosa…”
Sajuzdama, kā tajā pašā laikā vīrietis cieši spiežas maniem sāniem, kā viņa elpa kutina manu vaigu, sapratu visu…
– Perversais tips, lasi pats savas īsziņas! – iemetu telefonu viņam klēpī un pusskriešus metos prom. Kaut kur mugurpusē man vēl sekoja viņa sauciens – “Tu man neizlasīji!”, bet es, sparīgā solī attālinādamās, ar skatienu meklēju tuvāko policistu…
Lai gan – ko gan es viņam teiktu? Re, tur tas glumais tipiņš siekalodamies uzbāžas gaišā dienas laikā! Ar ko? Ar erotiskām īsziņām? Nu un tad? Viņš jūs kā aizskāra? Ak, spiedās klāt? Kas to redzēja? Varbūt jūs tikai izdomājāt? Un vispār – kur tad viņš ir?
Sapratusi, ka tas ir bezcerīgi un muļķīgi, izjutu vajadzību nomazgāt vismaz rokas – pēkšņi tās šķita lipīgas, glumas un netīras.
