Rau, oktobrī sāksies starptautiska putnu novērošana. Tad nu visādi tur -logi (ornito-, sekso-, polioto-) aicina iedzīvotājus doties dabā, vērot un par saviem novērojumiem – sugu, skaitu, vietu – ziņot. Kam? Jā, tas ir jautājums vietā.
Domāju, ka te nav runa par kompetentiem orgāniem. Drīzāk par nevalstiskiem veidojumiem. Es piedāvāju sapulcēties nelielās grupās, līdzi ņemot atspirdzinošus dzērienus, un tad var vērot un savstarpēji dalīties ziņojumos. Pulcēties varam pie manis!
Proti, nav obligāti jālūkojas debesīs vai kokos, lai konstatētu mūžseno patiesību – “kas augstu lido, tas zemu krīt” jeb “labāk zīle rokā nekā mednis kokā”. Pietiek pieslēgt elektrībai to kasti, ko saucam par “zilo ekrānu”.
Tātad ieslēdzam un sākam novērot, kas notiek Latvijā. Vai Lembīts vēl ilgi slimos un nīkuļos, neizejot no mājām? Vai Šķēle atšūsies no digitalizācijas lietas? Un kurš tiks pie treknāk remontēta dzīvokļa – vecā prezidente vai viņas pēctecis?
Kā iedalīt tos “putnus”? Dabiski, ka galvenā kategorija ir baķkas. Aiz viņiem nāk visādi – nieki, dēluki jeb pasin(slin)ki. Neiztikt bez ciltsmātēm. Tas seko prieka meitas, kriminālie elementi un uzmetēji.
Šāsdienas gaitu vērojumi jāpapildina ar vēstures, proti, nomenklatūras studijām. Tad nu – uz priekšu, tauta! Es pat atļautos apgalvot, ka tūkstoši un pat miljoni vēro “putnus”, neizejot no saviem mājokļiem. He! Kā smejies, mēs jau arī kā putni – “būrīšos” mitināmies.
Pēdējos gados viss, kas saistīts ar putniekiem, ir varen modē. Putnu dienas, putnu pilsētas, putnu slimības. Ne jau velti pastāv uzskats, ka visādu tur “putnu” novērošana ir demokrātisks, aizraujošs un videi draudzīgs brīvā laika pavadīšanas veids. Vērošana pārspēj seksa priekus. Antonija tālab mūsmājās mēdz tīšām slēpt televizora pulti vai izgriezt korķus.
