Es, protams, neesmu autovadītāja. Un visiem, kas gribējuši mani pārliecināt, ka sen ir laiks pašai stūrēt, vienmēr esmu teikusi, ka labāk sēžu blakussēdeklī un mierīgu prātu vēroju pa logu visu, kam ātrumā paslīd mans skatiens. Esmu droša un bez sasprindzinājuma, jo paļaujos, ka autovadītājs zina, ko dara.
Taču reizēm sēdeklī nācies salēkties ne pa jokam. Vai tu traks, kur tā pasaule nesas?! Ceļazīme skaidri un gaiši norāda, ka zināms ceļa posms jānobrauc ar 70 kilometriem stundā vai vietām – pat lēnāk. Bet kas notiek patiesībā? Šikas mašīnas cita pēc citas nesas kā trakas. Vai nu apdzīšanas azarts, vai nepadošanās spīts, vai nu patiešām neatliekama steiga ir tas dzinējspēks, kas gāzes pedāli iespiež grīdā tā, ka spēj ne vien divas mašīnas vienā piegājienā apdzīt, bet būtu gatavs aizskriet priekšā arī vēl trešajam transportlīdzeklim. Rupji, vai ne? Es pat teiktu, ļoti bīstami. Jo nekad nezini, kas aiz nākamā ceļa līkuma tevi sagaida.
Skrien kā vējš, atduras kā miets. Varētu teikt – spēle ar likteni. Straujā skrējiena rezultāts nereti ir mašīna grāvī vai uz jumta – samīcīta, bez stikliem un par cilvēkiem, kas tur ir iekšā, bail pat padomāt. Vai ātrais brauciens bija tā vērts? Cilvēku dzīvības un metāllūžņu kaudze, kādā pārvērties braucamrīks.
Dīvaini ir tas, ka par to, cik tas ir slikti, runājam bezgalīgi, bet tiklīdz iesēžamies spēkratā, tā …pedālis grīdā. Un vietu ceļmalās, kur sērīgi smaržo ziedi un deg svecītes, kļūst arvien vairāk.
Steidzamies pa šoseju, traucamies pilsētas ielās. Riepas kauc pagriezienos. Pie gājēju pārejām tikko spējam nobremzēt, bet, ja ne, tad ātri pamanāmies gājējam gandrīz gar pirkstgaliem aizlaisties garām. Ko mēs demonstrējam? Ka mums ir vairāk tiesību kā gājējiem vai citiem autobraucējiem, kurus labprāt pastumtu malā, jo velkas kā gliemeži. Vai tāds tagad ir braukšanas stils?
Īpaši satiksmes dalībnieki ir motobraucēji, kuri brauc ātrāk par skaņu: nespēj tik ātri galvu pagriezt braukšanas virzienā, ka motociklists jau ir ielas viņā galā. Krietni vien pēc tam parādās dūmu mutulis, ausis ciet aizliek skaļš riepu švīkstiens un spalga rūkoņa.
Ir labi, ja pa ceļam tādiem braucējiem negadās, kāds suns vai kaķis, vai kāda cita dzīva radība. Vienam otram braucējam sava steiga liekas svarīgāka par dzīvnieciņa dzīvību, kas savā nodabā šķērso ielu vai ceļu. Nav laika, vai arī neuzskata par vajadzību nobremzēt. Un ceļmalās paliek mūsu steigas un vienaldzības upuri… Arī mājās gaidīti un apraudāti.
Tā ir liela problēma – huligāni uz ceļiem. Tādās reizēs pie sevis allaž nodomāju: kur tie ātrie tikuši, kur tie lēnie palikuši. Galapunktā nonāk gan vieni, ja nonāk, gan otrie. Diemžēl.
