Pagājušajā nedēļā Ādažu militārajā bāzē notika Nacionālo Bruņoto Spēku karavīru, kas piedalījās operācijā Irākā, apbalvošana ar piemiņas medaļām. Starp apbalvotajiem karavīriem bija arī vairāki Gulbenes rajona puiši.
“Dzirkstele” uz sarunu aicināja rancēnieti Kājnieku rotas Kājnieku vada Kājnieku nodaļas komandieri Raivi Biksānu. – Cik ilgi bijāt Irākā?
– Turp devāmies 3.janvārī. Bija paredzēts, ka Irākā būs jāpaliek līdz jūlija sākumam, taču valdība lēma, ka ir jāatgriežas agrāk. Latvijā atgriezāmies 19.jūnijā. Man šī bija pirmā misija, taču kopā ar mani bija arī vīri, kas Irākā ir bijuši jau vairākās misijās.
Mēs bijām “Echo” bāzē Divānijā. Tā ir Polijas armijas pārvaldīta bāze. Mūsu galvenie uzdevumi bija patrulēšana, ātrās reaģēšanas uzdevumi, eskorta un konvoju braucieni.
– Vai jums nebija bail doties šajā misijā?
– Ja vēlies strādāt, nav izvēles, ir jābrauc. Protams, katrs karavīrs apzinās, ka, dodoties misijā, viņš riskē ar savu dzīvību, taču, izvēloties šādu profesiju, ir ar to jārēķinās. Arī policijas un glābšanas dienesta darbinieki bieži vien riskē ar savām dzīvībām.
Domāju, ka nebija neviena tāda karavīra, kuram nebūtu bail. Bail ir visiem, varbūt kādam mazāk, kādam vairāk, bet tas ir tikai normāli. Ja man kāds šobrīd centīsies apgalvot, ka viņam nebija bail, es pilnīgi droši varu teikt, ka viņš ir melis.
– Kāpēc jūs izvēlējāties savu dzīvi saistīt ar armiju?
– Armijā esmu kopš 1997.gada. Šeit laukos, Gulbenes rajonā, nav ko darīt. Vai var normāli nopelnīt, strādājot gaterī vai mežā zāģējot malku? Var, protams, doties mācīties un iegūt augstāko izglītību, bet tagad arī cilvēki ar augstāko izglītību nevar iegūt labu darbu. Armija ir diezgan prestiža darbavieta, šeit ir pastāvīga alga, turklāt arī pietiekami laba, esmu apmierināts ar savu darbu.
– Bet, dodoties misijā, jūs katru dienu staigājat pa naža asmeni…
– Jā. Piedzīvojām arī apšaudes, tika sabombardēta mūsu bāzes veļas mazgātava, mūsu kontingenta tulku gandrīz nogalināja snaiperis, par laimi, viņam paveicās un lode tikai nedaudz ieskrambāja galvas ādu.
(Vairāk lasiet 15.septembra “Dzirkstelē”)
