Liteniešu Natālijas un Vitālija Skopānu istabā “Ozolciemā” pie vienas sienas rasta vieta fotogrāfijām. Tajās – viņu abu vismīļākie cilvēki – bērni, mazbērni un mazmazbērni.
Liteniešu Natālijas un Vitālija Skopānu istabā “Ozolciemā” pie vienas sienas rasta vieta fotogrāfijām. Tajās – viņu abu vismīļākie cilvēki – bērni, mazbērni un mazmazbērni. Katru dienu vai nedēļu pie viņiem ciemos neaizbraukt, tāpēc nav tādas dienas, kad fotogrāfijas netiktu noglāstītas ar skatienu un istabā neizskanētu vārdi: “Sazin kā nu viņiem veicas?” Kad interese kļūst nepārvarama, tiek celta tālruņa klausule un sameklēts vajadzīgais numurs. “Kā tad dzīvojat? Kā ar veselību? Mums viss labi. Cik jau spēks atļauj, rosāmies pa mājām.” Ikdienišķas, bet ļoti mīļas un vajadzīgas sarunas, kas sirdī ielej mieru.
12.augustā pagāja 40 gadi, kopš Natālija un Vitālijs ir kopā. Kā viena diena tie pagājuši mīlestībā un saticībā, iztiekot bez strīdiem un savstarpējiem pārmetumiem.
Dienā, kad ciemojos “Ozolciemā”, mājās sastapu tikai Vitāliju, jo Natālija bija devusies ciemos. “Viens otram neko neliedzam, lai paciemojas, ko tad mājās vien sēdēs. Viņa jau arī mani palaiž ciemos, sakot, lai, piemēram, Rīgā pie meitas vismaz nedēļu padzīvojot, bet es ilgāk par trīs dienām tur nespēju izturēt, gribas atpakaļ uz laukiem, uz mājām pie Natālijas,” saka Vitālijs un atsauc atmiņā 1967.gada augustu.
“Natālija ir mana otrā sieva. Pirmo, ar kuru apprecējos 1952.gadā, pārāk ātri uzvarēja neārstējama slimība. Tikai gadu nodzīvojām, kad mani uz trīs gadiem paņēma karadienestā. Dienēju pie Kurskas robežapsardzē. Ja viņa nebūtu nomirusi, tad tagad drīz vien svinētu dimanta kāzas. Atnācu no armijas, bet drīz vien paliku viens ar diviem bērniem – meitu un dēlu. Sākumā meitu vadāju Litenē uz skolu, bet tad viņu pie sevis paņēma sievasmāte, kura dzīvoja Beļavas pagastā. Ilgi pēc citas sievietes nelūkojos, bet dzīve ir dzīve, es – tikai cilvēks. Tolaik dzīvoju tālu no Litenes centra Auravā, meža vidū. Natālija mita netālu kaimiņos, tā nu viens otru noskatījām. Sakām nākt uz ballēm Litenes klubā, jo vienmēr esmu bijis sabiedrisks cilvēks. Plašas kāzas nerīkojām, tepat Litenes ciema padomē sarakstījāmies,” stāsta Vitālijs.
77 gadus vecais vīrs neslēpj, ka savulaik bijis liels karnevālu cienītājs, tajos vienmēr ierazdamies paša darinātās maskās un ar tām gūdams galvenās godalgas. “Atceros, ka viena maska bija alus muca. Tās gatavošanā ieguldīju daudz darba un pacietības. Natālija gan maskās netērpās, bet priecājās, ja karnevālā man veicās. Agrā jaunībā esmu dziedājis korī, dejojis deju kolektīvā un pat teātri spēlējis.”
Vitālijs labsirdīgi bilst, ka Natālijai nepatīkot lielas godības, tāpēc izpalikušas arī kāzas ar kuplu radu pulku, tomēr četrdesmitajā kāzu jubilejā gan bērni abiem sagādājuši negaidītu pārsteigumu. “Pat nenojautām, ka tiek kaut kas gatavots. No rīta abus ar sievu iesēdināja automašīnā, domāju, kur tad mūs tagad vedīs, un prom uz Stāmerienu. Piebraucām pie pils, bet tur priekšā izpušķoti atsperrati, kuros iejūgts skaists zirgs, kučiere melnā tērpā, divi jātnieki uz zirgiem. Kā kungi jātnieku pavadībā braucām uz pagasta centra pusi līdz bānītim. Ilgi nebijām ar to braukuši. Gulbenes stacijā mūs sagaidīja tuvinieki ar vieglajām automašīnām. Tālāk tikām vesti uz Lizumu, kur arī netrūka dažādu interesantu izdarību. Tā mums neizdevās savu kāzu jubileju klusi pavadīt,” smaida Vitālijs.
Viņa darba mūžs vairāk nekā 40 gadus bijis saistīts ar mežsaimniecību. “Visādi manu amatu krustīja, gan par meistaru, gan tehniķi, bet man vislabāk patīk vecvecais amata nosaukums – mežsargs. Esmu arī mednieks, tiesa, tagad mani aicina līdzi vairāk kā viesi. Pie visa vainīgi gadi, visi cenšas pasaudzēt. Natālijai jau gadījās mani dažkārt ilgāk gaidīt mājās, jo ziniet, kā ir, ja medniekiem izdodas kaut ko lielāku nomedīt. Tad jau mednieku stāsti ieilgst, tomēr viņa nekad mani par to nav rājusi, bet vienmēr sapratusi. Neesmu jau nekāds svētulis, tomēr viena laba īpašība gan man piemīt – nekad neesmu smēķējis. Laulībā mums piedzima trīs bērni, bet Natālija vienmēr ir uzskatījusi, ka esam piecu bērnu vecāki. Arī šodien viņa kopā ar mani priecājas par visu panākumiem, nešķirojot – tie divi tavējie, šie trīs – mūsējie. Mīlestību dalām tā, lai pietiek visiem. Par to esmu sievai pateicīgs.”
Natālija bērnībā izaugusi 7, bet Vitālijs – 11 bērnu ģimenē, kur vecāki mācījuši rūpēties citam par citu. Šīs rūpes nav izzudušas arī tagad, kad svētkos pirms 28 gadiem pirktajās “Ozolciema” mājās pie viesību galda sēžas 5 bērni, 13 mazbērni un 4 mazmazbērni. Tādos brīžos Vitālijs vairāk par visu pārliecinās, cik daudz Natālijā ir sirsnības un iejūtības, cik gādības par visiem. Tā ir garajos gados saudzēta un kopta mīlestība, kas laužas uz āru ik skatienā un teikumā. Natālija ilgu laiku strādājusi par auklīti Litenes pamatskolas internātā, vienmēr atrodot laiku, lai uzklausītu vīru, lai būtu kopā ar viņu.
“Natālija man ir vislabākā, jo nekad nav pratusi turēt aizvainojumu vai dzīvojusi pārmetumos. Ja es kaut kam dažkārt iebilstu, tad tas ir saistīts ar pirkumiem. Viņa uzskata, ka man noteikti kaut kas sev jāpērk, bet es iebilstu, tomēr Natālijai piemīt spēja pārliecināt. Arī naudu mēs nedalām, bet turam kopīgu maku. Gandrīz pusgadsimtu kopā dzīvojot, cilvēki tā viens pie otra pierod, it kā būtu viens vesels. Ja Natālija ir kaut kur projām, varbūt ārēji nevar pamanīt, bet iekšēji par viņu uztraucos. Domāju, ka arī viņai ir tāpat. Visu mūžu būdams saistīts ar mežu, arī šodien sajūtu tā vilinājumu un bieži vien aizstaigāju līdz tam. Kad pošos ceļā, Natālija vienmēr piesaka, lai pārāk ilgi nekavējos, citādi uztraukšoties. Es viņu saprotu.” Arī par vedeklām un znotiem Vitālijam un Natālijai ir prieks.
“Ģimenē bijām septiņi brāļi, tāpēc mamma savulaik teica, ka tās meitenes, ko izraudzīsim par sievām, visas būs labas. Arī mēs ar Natāliju nevienam roku priekšā neesam likuši, visus mīļi pieņēmuši. Jaunie mūs abus saudzē. Dēls bieži vien rājas, lai neceļu smagumus, lai nedaru to, kas nav pa spēkam, bet nevaru augas dienas dīkā nosēdēt. Neklausu,” smejas Vitālijs.
Četri gadu desmiti, kas pagājuši, šodien šķiet kā četras dienas. Lai kā cilvēks mēģinātu apturēt laiku, tas nav viņa spēkos. Arī Vitālijs un Natālija labprāt paliktu savas jaunības dārzā, bet vai tad viņi viens otram būtu tik dvēseliski piederīgi kā šodien? Saprotu, ka ne vienmēr jābūt apkārt lielai un plašai pasaulei, var pietikt arī ar mazo, bet tikai tad, ja tajā esi kopā ar mīļu cilvēku.
