Šobrīd plašumā vēršas diskusijas par to, ir vai nav nepieciešams Rīgā būvēt vairākus miljonus vērtu gaismas pili – bibliotēku.
Šobrīd plašumā vēršas diskusijas par to, ir vai nav nepieciešams Rīgā būvēt vairākus miljonus vērtu gaismas pili – bibliotēku. Litenes pagasta bibliotēkas vadītāja Dace Dzērve, kas bibliotēku vada jau 21 gadu, ir pārliecināta, ka jauna, moderna, mūsdienīga bibliotēka Rīgā ir nepieciešama. Viņasprāt, bibliotēka nav telpa, kur garos, no koka darinātos plauktos rindojas grāmatas.
Bibliotēka arī pagastā ir uzskatāma par gaismas pili, jo cilvēki to apmeklē, lai papildinātu savas zināšanas, iegūtu jaunu informāciju, atklātu vēl neiepazītu pasauli.
Daces dzimtā puse ir Lejasciema pagasts, tāpēc Litenē viņa sevi uzskata par ienācēju. Pirmo reizi Litenes pagasta robežu viņa šķērsojusi, ierazdamās praksē, kuras vadītājs tolaik bijis ilggadējais Litenes bibliotēkas vadītājs Valdis Mezītis. Viņam aizejot pensijā, Dace stājusies vadītājas amatā. Nedaudz vēlāk Litenes pusē satikta mīlestība, izveidota ģimene, tāpēc tagad Dace nebaidās sacīt, ka viņas sirds pieder Pededzes ozoliem, Liepceliņam un liteniešiem.
“Nav jau tā, ka es būtu aizmirsusi Lejasciemu. Cik vien bieži iespējams, braucu ciemos pie vecākiem, māsas un brāļa. Ziemassvētkos vienmēr esam visi kopā. Neizpaliek arī dzimšanas dienas un citi svētki,” stāsta Dace.
Viņai ir iespējams salīdzināt dzīvi divos pagastos. “Manuprāt, Lejasciemā dzīves ritms salīdzinājumā ar Liteni ir straujāks. Litenē viss notiek mierīgāk.”
Kad izaugšu,
būšu priekšniece
Dace sirsnīgi smejas, atceroties, ka bērnībā bijusi tikai viena vēlēšanās. “Sapņoju, ka tad, kad izaugšu liela, noteikti būšu priekšniece. Nerodu izskaidrojumu, kāpēc to vēlējos, varbūt biju dzirdējusi pieaugušo sarunās pieminam dažādus priekšniekus? Šodien jāteic, ka bērnībā izteiktā vēlēšanās ir piepildījusies, jo esmu priekšniece, tikai grāmatām.”
Saistība ar kultūras dzīvi Daci pavadījusi jau skolas un studiju gados. Viņa dziedājusi dažādos vokālajos ansambļos un koros, bijusi arī kultūras sektora vadītāja skolā. Kopā ar klasesbiedreni braukusi uz Rīgu, lai iestātos Kultūras darbinieku tehnikumā (tagad Kultūras koledža) bibliotekāros. Šo izvēli Dace nekad nav nožēlojusi.
“Kad sāku strādāt un dzīvot Litenē, Litenes lauku kapelā spēlēju akordeonu, jo esmu apguvusi šā instrumenta spēli. Tad arī iepazinos ar Didzi. Mūzika ir mans vaļasprieks joprojām. Īpaši man patīk strādāt ar bērniem, jo, uzskatu, tā ir māksla pacelties, nevis nolaisties līdz viņu līmenim. Tieši tāpēc paralēli darbam bibliotēkā esmu atsākusi darbu arī Litenes pagasta pirmsskolas izglītības iestādē par muzikālo audzinātāju. Manuprāt, bērni salīdzinājumā ar pieaugušajiem ir atklātāki un labsirdīgāki, viņi neprot izlikties.”
Kļūst par šauru
1986.gadā Litenes bibliotēka ir ambulance, bet tagadējās bibliotēkas vietā atradies ugunsdzēsēju depo. Nezinātājam ir grūti iedomāties, cik lielas pārmaiņas piedzīvojusi Litenes muižas kompleksa ēka. Dace palaikam pārlūko senās fotogrāfijas, kurās sastinguši vēsturiski mirkļi.
“Šodien bibliotēkā sāk palikt par šauru, jo grāmatu klāstu papildina modernās tehnoloģijas – datori, printeri, kopētāji. Iespējams, ka nākotnē bibliotēka atkal piedzīvos jurģus. Ir iecere to pārvietot uz ēku, kur savulaik atradušies muižas zirgu staļļi. Tiks izstrādāti un īstenoti projekti, kas būs saistīti ar bibliotēkai paredzēto telpu izbūvi, kā arī turpat rasta vieta informācijas centram, izstāžu, konferenču zālei un citam. Tam visam vajadzīgs laiks un finansējums,” prāto bibliotēkas vadītāja.
Viņai ir iespējams salīdzināt, kā divdesmit gadu laikā mainījusies bibliotēka, tās apmeklētāju intereses, arī pašas iekšējās izjūtas. Pirmajos darba gados Dace izjutusi praktisko iemaņu trūkumu, kas, izrādās, arī bibliotekāra darbā nav mazsvarīgas.
“Strādājot bibliotēkā, nepietiek ar darbam nepieciešamajām zināšanām, reizēm ir jābūt arī skolotājam, sociālajam darbiniekam, psihologam un dvēseļu speciālistam. Lasītāji šodien ir izlutināti. Viņi atnāk uz bibliotēku un lūdz, lai sameklēju viņiem piemērotu lasāmvielu, būdami pārliecināti, ka zinu viņu gaumi. Laika gaitā lielā mērā esmu paspējusi izpētīt bibliotēkas apmeklētāju intereses, tāpēc lasītājs pats līdz otrai bibliotēkas telpai, kur izvietoti plaukti ar grāmatām, nemaz neaiziet. Viss tiek nokārtots pie mana galda. Bieži vien apmeklētājam palīdzu sameklēt tādu lasāmvielu, kas atbilst viņa konkrētajam dvēseles noskaņojumam. Viens vēlas atpūsties, lasot grāmatu, otram grāmata nepieciešama, lai vakaros ātrāk varētu aizmigt, vēl kāds cits to meklē saistībā ar tiešo specialitāti. Intereses ir ārkārtīgi dažādas. Mans pienākums ir vispusīgi izglītot lasītāju, bet ne jau visi tam pakļaujas. Ir cilvēki, kas lasa tikai kriminālromānus, ir bestselleru piekritēji, ceļojumu aprakstu un dzejas cienītāji. Atceros lasītāju, kura jau aizgājusi aizsaulē. Viņa vienmēr lūdza sameklēt tieši tā uzrakstītu grāmatu, kāda ir “Vilkaču mantiniece”. Diemžēl precīzi viņas vēlmi nevarēju izpildīt, jo katrs autors raksta citādāk pat tad, ja visiem vajadzētu stāstīt par vienu un to pašu notikumu.”
Interesē jaunākā literatūra
Litenieši nepieder cilvēkiem, kas ir uzticīgi grāmatām, kas izdotas pirms vairākiem gadiem un gadu desmitiem. Viņus interesē jaunākā literatūra, lai gan absolūti visu izdevniecību piedāvāto grāmatu klāstu bibliotēkā nav iespējams sarūpēt. Litenes pagasta pašvaldība sadarbojas ar bibliotēku un katru gadu savā budžetā noteiktu naudas summu plāno jaunu grāmatu iegādei.
“Cenšos sarūpēt lasāmvielu visu vecumu cilvēkiem. Statistikas dati liecina, ka lielākoties bibliotēkas apmeklētāji ir pensionāri. Tas ir tāpēc, ka viņi grāmatas ātrāk izlasa, tomēr vairāk nekā puse no kopējā lasītāju skaita ir skolēni un jaunieši. Viņus tam mudina “Bērnu žūrija”, dažādu projektu izstrāde. Īpaši projektu nedēļās lielā apmeklētāju skaita dēļ te nav pat kur zīmulim nokrist. Nevaru apgalvot pretējo, bet šodien bērni lielākoties visu grib saņemt gatavu. Protams, ne visi, jo daļa jauniešu ir ļoti zinātkāri un lieliski informācijas meklētāji. Daudziem grāmatu lasīšanu aizstāj internets, bet pie datora pavadītais laiks ne vienmēr tiek izmantots lietderīgi. Grāmatu lasīšanas prieks bērnos jārada kopš mazotnes,” uzskata Dace. Bibliotēkā ir septiņi datori, pieciem – interneta pieslēgums, tāpēc laiks ir limitēts, izņēmums ir tad, ja rakstāms referāts vai kāds cits darbs.
Dace domā, ka šodien bibliotēkā strādāt ir salīdzinoši grūtāk nekā pirms 20 gadiem, jo darba apjoms ir ievērojami lielāks. Tas prasa jaunu tehnoloģiju apguvi un nemitīgu zināšanu papildināšanu, lai atbilstoši sagatavotos bibliotēkas akreditācijai, sakārtotu grāmatu fondu un veiktu daudz citu darbu. Dace nedaudz atviegloti nopūšas, jo Litenes bibliotēku akreditēs nākamajā gadā. Viņa ļauj vaļu fantāzijai, kāda varētu būt pagasta bibliotēka vēl pēc dažiem gadiem. “Bibliotēkai būtu plašākas telpas, ērts atsevišķs stūrītis bērniem, jo šodien bieži vien te viss notiek reizē, protams, arī daudz labu grāmatu, enciklopēdiju un žurnālu atbilstoši lasītāju interesēm,” uzskaita vadītāja. Viņa pati brīvajos brīžos lasīšanai labprāt izvēloties izklaidējošu literatūru un dzeju, jo bibliotēkas ikdiena neesot bez sadarbības ar kaimiņos esošo kultūras namu. Bieži vien tā vadītāja Maija Leimane lūdzot rast piemērotas dzejas vārsmas kādam kultūras pasākumam. Tad galdā tiekot celta bibliotēkas grāmatu kartotēka. Kaut vai tikai šī viena bibliotēkas saikne ar citām pagasta iestādēm ir vistiešākais apliecinājums tam, ka bibliotēka ir pagasta gaismas pils.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Dace Dzērve.
Dzimusi: 1965.gada 10.novembrī Lejasciema pagastā.
Izglītība: Lejasciema vidusskola, Kultūras darbinieku tehnikums.
Darbs: pirmā un vienīgā darbavieta ir Litenes pagasta bibliotēka.
Ģimene: precējusies, vīrs Didzis, meita Baiba, dēls Gatis.
Vēlēšanās: vienmēr būt dzīves un vasaras vidū.
Vaļasprieks: mūzika un floristika.
