Bērni izaug, izskolojas un nāk atpakaļ turpināt vecāku iesāktos darbus.
Bērni izaug, izskolojas un nāk atpakaļ turpināt vecāku iesāktos darbus. Tā mūžu mūžos ir bijis. Daudzi vecāki par to sapņo. Laikam taču arī gulbenietis Egils Čakars tā bija gribējis un tagad no mākoņa malas sveicina savu meitu Ievu un sūta labas veiksmes.
Vecākā meita ir tā, kas pārņēmusi kaut daļu rūpju par Egila lolojumu – komandu “Bumerangs/Gulbene/ASK” jeb “bukiem”. Par to, ar kādām domām un sajūtām Ieva ir atgriezusies mājās uz palikšanu, viņa stāsta “Dzirkstelei”.
Ģimene
Ģimene ir visdārgākais, kas man jebkad ir bijis. Tā ir ļoti liela vērtība. Es ļoti mīlu tēti, mammu un māsu. Ļoti mīlu. Un ļoti cienu. Mamma ir mans labākais draugs. Viņa ļoti palīdz. Māsa – tāpat. Ar tēti bija tāpat. Ar viņu mums vienmēr bijusi sportiskā saikne. Ne jau tikai ārēji esam līdzīgi. Iedzimst ne tikai izskats, bet arī īpašības. Jā, mani salīdzina ar tēti. Agrāk pārsvarā vienmēr teikuši, ka es esot līdzīga mammai. Visu laiku uzskatīja, ka manai māsai Kristīnei ir tēta raksturs. Varbūt tas ir darbs, kas ietekmē to, kāds ir cilvēks. Divu mēnešu laikā, kopš strādāju par “buku” sabiedrisko attiecību vadītāju, es arvien vairāk raksturā esmu sākusi līdzināties tētim.
Gada sākumā es vēl biju pārliecināta, ka vismaz trīs gadus dzīvošu Ventspilī. Tētis noteikti gribētu, lai turpinu kaut ko no tā, ko viņš darīja. Ir grūti nedomāt par viņu. Ļoti grūti. Katru reizi, kad es kaut ko izdaru – tās dienā ir vismaz 100 lietas -, man liekas, ka tētis tiešām stāv blakus un saka, kā parasti teica: “Malacis, meitiņ, malacis.” Tā viņš sacīja, kad biju paveikusi kaut ko labu. Tad, kad mēs sazvanījāmies, viņš vienmēr teica: “Cīnies!” Tā arī visu laiku prātā tas paliek, ka ir jācīnās. Vienkārši tāpat neko nevar izdarīt. Strādājot bieži domāju par to, kā tētis būtu darījis. Kad zinu, ka viņam patiktu tas, ko daru, tad uzreiz ir vieglāk. Rodas sajūta: “Vienalga, ko tas maksās, es to izdarīšu.”
Kamēr es mācījos augstskolā, negribēju atgriezties Gulbenē. Gribēju aizceļot. Uz Vāciju, un tur mācīties vai strādāt. Tad es satiku Edgaru. Mamma ar tēti mums piedāvāja atgriezties Gulbenē, kad Edgars būtu pabeidzis augstskolu. Sākumā es vēl tā kā protestēju, un tētis par to dusmojās. Pēc tēta aiziešanas viss mainījās. Edgars man teica: “Es braukšu tev līdzi, palīdzēšu, būšu tev līdzās.” Tajā brīdī viņš bija mans balsts un ir vēl joprojām. Februāra sākumā mēs atgriezāmies Gulbenē. Ja agrāk basketbols bija mana lielākā aizraušanās, tad tagad tas ir mans darbs, darbs, par kādu vienmēr esmu sapņojusi.
Mīlestība
Parasti meitenes sapņo par baltu kāzu kleitu, laulībām baznīcā, ģimeni ar diviem vai trim bērniem. Man gan nekad tādu sapņu nav bijis. Es sapņoju par veterinārārstes profesiju un to, ka reiz man būs suns. Suns man patiešām ir, par veterinārārsti, jāsaka, paldies Dievam, nekļuvu. Man vienmēr likās, ka es neesmu tas cilvēks, kas iemīlēsies. Es vienkārši baudīju dzīvi. Ar Edgaru iepazinos 2006.gada 13.janvārī, tā bija piektdiena. Nākamajā dienā man bija prakses darba nodošana, un es nebiju gulējusi visu nakti, jo mēs runājām līdz pat astoņiem rītā. Darbu gan pabeidzu, taču domas, protams, lidinājās kaut kur citur. Vakarā gājām uz kino, biju tik apmulsusi un nerunīga, ka likās, ka nekas nesanāks, taču izrādījās, ka viņš jutās tieši tāpat. Mēs uzreiz bijām kopā, un mums ir viena liela kopīga aizraušanās: interese par sportu, jo īpaši basketbolu. Drīz pēc tam arī sākām dzīvot kopā. Draugi jau no paša sākuma jokodami prasīja: “Kad būs kāzas?” Mēs tik varējām smieties līdzi. Kādā svētdienā, skatoties televīziju, Edgars pēkšņi teica, ka nu tā, starp citu, vispār jau varētu apprecēties. Mēs bijām pazīstami mēnesi. Īstais bildinājums izskanēja Ziemassvētku vakarā. Es biju tik satraukta, ka pat nepamanīju, ka viņš ir nometies ceļos un sniedz man gredzenu.
Mājas
Tās izveidojis tētis. No maza nama Daukstu pagasta “Dreiņos” viņš izveidojis tiešām skaistu māju. Es zināju, ka te atgriezīšos uz palikšanu. Mēs abi ar Edgaru nevarētu iedomāties, ka visa dzīve būtu jāpavada dzīvoklī. Edgara vecākiem Talsu rajonā arī ir ģimenes māja. Mums šeit ļoti patīk. Varam kaut vai nakts vidū skaļi uzgriezt mūziku un klausīties. Man patīk šeit saimniekot, labprāt strādāju dārzā vai pļauju zāli. Tas ir labākais veids, kā atbrīvoties no stresa.
Mīļlietas
Man bija sarkanas kedas “Reebok”, kuras man tētis atveda no ASV. Valkāju tik ilgi, līdz nodila pavisam. Latvijā vēl joprojām tādas neesmu redzējusi.
Paškritika
Esmu jauniņā jomā, kurā šobrīd strādāju. Kritiku man, protams, izsaka, taču ieteikumu veidā un, kaut arī man ļoti nepatīk, ja mani māca vai nosaka, kas jādara, šim darbam noderīgu kritiku vienmēr uzklausu. Ir tik daudz labu cilvēku, kas man palīdz, arī Edgars. Palīdz tas, ka viņš vienmēr zina, kā man atbildēt. Viņš mani pazīst vislabāk. Viņš zina, ka stresa situācijās esmu viegli aizkaitināma.
Humora izjūta
Ir. Tā pati, kas tētim. Bija man viens kursabiedrs, kurš pēc kādas garlaicīgas lekcijas pienāca pie manis: “Ilz (tā mani sauca kursabiedri), Dieva dēļ, pasaki kādu savu kārtējo joku, citādi es šeit aizmigšu.” Es, protams, zinu un jūtu, kur varu un kur nevaru bārstīt jokus. Darbs paliek darbs.
Identitāte
Parasti mani ir ķircinājuši, dēvējot par Ievu Akurāteri vai vaicājot: “Ieva, kur ir tavs Ādams?” Mūždien, kur esmu bijusi cilvēkos, izrādījos vienīgā Ieva. Protams, ir bijuši joki par čakarēšanos. Ja kaut kur ārpus Gulbenes man jautāts, kā mani sauc, un es saku, ka Ieva Čakare, kāds uzreiz iesmejas. Protams, mans uzvārds izceļas tā sabiedrības radītās “īpašās nozīmes” dēļ. Taču pēdējos gados man ir patiess prieks par savu uzvārdu. Ja kāds grib ar mani iepazīties, es savu vārdu un uzvārdu pasaku skaļi. Lai paliek prātā! Ir maz cilvēku ar tādu uzvārdu. Pēc kāzām mans uzvārds, protams, mainīsies, tādēļ varbūt arī es izbaudu to mirkli, kamēr vēl esmu Čakare.
“Buku” nākotnes prognozes
Lai būtu nākotne, ir jāstrādā jau šodien. Komanda ir jauna. Es viņiem ticu. Gribētos, lai arī paši spēlētāji sev noticētu, lai apzinās to, cik labi viņi prot spēlēt. Ejot laukumā viņiem vajadzētu paturēt prātā mērķi un atcerēties, ka arī fani ir atnākuši uz spēli šī viena mērķa – labs basketbols – dēļ! Spēlēt tā, lai ne tikai tev kā spēlētājam ir prieks, bet arī citiem ir prieks par tavu spēli. Komanda spēlē pilsētai, tā pārstāv Gulbeni.
Es esmu par lielo basketbolu Gulbenē, un tā tas būs vienmēr. Lai uzzinātu ko vairāk par skatītājiem sagādātajiem pārsteigumiem, aicinu visus apmeklēt “Bumerangs/Gulbene/ASK” mājas spēles.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Ieva Čakare.
– Dzimšanas vieta, vecums, horoskopa zīme: Gulbene, 23 gadi, Vēzis.
– Mācījusies: Gulbenes ģimnāzijā, Ventspils augstskolā, kur pabeigta Tulkošanas studiju fakultāte.
– Nodarbošanās: “Bumerangs/Gulbene/ASK” sabiedrisko attiecību vadītāja.
– Dzīvesvieta: Daukstu pagasta “Dreiņi”.
– Ģimenes stāvoklis: dzīvo kopā ar draugu Edgaru Vāgentroci.
– Moto: Tu tikai smaidi!
