Tirzmaliete Zane Birže, kas Rīgā, Baltijas Starptautiskajā akadēmijā, studē datordizainu, šo vasaru pavadīja Amerikā, strādājot par grāmatu izplatītāju.
Tirzmaliete Zane Birže, kas Rīgā, Baltijas Starptautiskajā akadēmijā, studē datordizainu, šo vasaru pavadīja Amerikā, strādājot par grāmatu izplatītāju.
Zane stāsta, ka, aizpildot kādas meitenes piedāvāto anketu augstskolas vestibilā, viņa domājusi, ka tiek piedāvāta iespēja mācīties Vācijā, taču no mācīšanās Vācijā iznācis darbs Amerikā, un jauniete nolēmusi izmēģināt šo iespēju. “Sākumā nevienam ģimenes loceklim neko nestāstīju, gribēju būt simtprocentīgi droša, ka tikšu. Kad pateicu, mamma vaicāja, vai esmu droša, arī brālis bija ļoti uztraucies, vai nekļūšu par cilvēktirdzniecības upuri, taču neviens neteica, lai nebraucu. Man šis piedāvājums šķita pietiekami uzticams, jo meitene (menedžere), kas man piedāvāja šo iespēju, ASV strādāja jau trešo vasaru, kāds cits puisis tā bija aizvadījis jau septiņas vasaras. Es nebraucu turp ar domu piepelnīties, bet gan gūt pieredzi. Bija, kas piepildījās, bija, kas nepiepildījās,” atzīst jauniete.
Darbs bija ļoti grūts
Zane stāsta, ka ar katru gadu jaunieši, kas strādā šo darbu, kāpj pa karjeras kāpnēm, piemēram, otrajā gadā viņi paši jau kļūst par menedžeriem un veido savu grupu. Taču Zane nākamgad noteikti vairs nebraukšot strādāt, jo šis darbs esot bijis ļoti grūts. “Sākumā manā komandā bija 11 cilvēki, vasaras beigās mēs palikām vairs tikai 5, no Latvijas kopumā turp devās apmēram 70 jaunieši, bet izturēja tikai apmēram 30, lai gan, piemēram, pagājušajā gadā atbira tikai 3 jaunieši,” viņa stāsta.
Darba ritms jauniešiem bijis ļoti stingrs. “Mēs cēlāmies pulksten 6.00 no rīta, gājām aukstā dušā un angliski dziedājām: “Šī būs lieliska diena! Es mīlu šo darbu!” Pulksten 6.20 jau bijām izgājuši no mājām un devāmies uz brokastošanas vietu. Pulksten 7.59 bija jābūt pirmajai reizei, kad mēs pieklauvējām pie kādām durvīm. Pulksten 12.00 desmit līdz piecpadsmit minūtes mums bija pusdienu pārtraukums, kurā apēdām līdzpaņemtās maizes. Vēl viens pārtraukums bija pulksten 17.00, pēc tam strādājām līdz 21.30. Kopumā tās bija apmēram 13,5 stundas, pēdējā nedēļā pat 14 stundas,” stāsta Zane.
Atteikumu uztvēra personiski
Zanei amerikāņiem bija jāpiedāvā divu veidu grāmatas, vienas bija domātas maziem bērniem (līdz 2.klasei), šo grāmatu uzdevums bija aizraut bērnus ar mācību procesu, savukārt otras bija domātas skolēniem – tās bija kā rokasgrāmatas dažādiem priekšmetiem, kas tiek mācīti skolā. Katru dienu Zanei bija jānoorganizē 30 demonstrācijas ģimenēm. “Jau iepriekš uzzīmējām karti, kurās mājās dzīvo ģimenes ar bērniem, un gājām tikai uz tām, turklāt mēs nevarējām čammāties,” uzsver jauniete.
Cilvēki nemaz tik atsaucīgi nav bijuši. “Ja noorganizējām 30 demonstrācijas, zinājām, ka tikai 2 cilvēki iegādāsies grāmatas. Lielākoties bija jādzird, ka viņi nav ieinteresēti. Sākumā man bija ļoti grūti saprast, ka viņi saka “nē” produktam, nevis man, es šo atteikumu sākumā uztvēru personiski. Kad manā priekšā aizvērās durvis, izplūdu asarās un domāju, ko es te vispār daru,” stāsta Zane. Taču bijušas arī mājas, kur viņa uzņemta ļoti laipni.
Daudz jādzer ūdens
Arī dzīvesvieta jauniešiem bija jāsameklē pašiem, klauvējot pie durvīm. “Ar vēl vienu meiteni četras dienas nevarējām atrast mājvietu, tādēļ nakšņojām viesnīcā, bet tas bija diezgan dārgi. Pirmo mājvietu mums palīdzēja atrast kompānija, kurā strādājām, taču tajā mājā mēs dzīvojām divatā un tas bija ļoti dārgi. Pēc tam vienu nedēļu mēs dzīvojām pie cilvēkiem, kas šo darbu jau darīja septiņas vasaras. Tā bija ģimene ar mazu bērniņu. Viņš naktīs raudāja, bet mums ļoti svarīgs bija miegs, tādēļ arī no turienes izvācāmies. Pēdējo mājvietu atradu pavisam nejauši. Kādā ģimenē gāju piedāvāt grāmatas, bet sieviete domāja, ka es meklēju dzīvesvietu, jo viņa izīrēja istabas. Tā mums bija ļoti jauka iespēja. Mums katrai bija sava istaba, tualete, vannas istaba. Šī bija melnādaino cilvēku ģimene, viņi bija ļoti jauki,” atceras jauniete.
Ar sazināšanos sākumā diez cik labi Zanei neveicās, bet šobrīd viņa angliski runā ļoti labi. “Vidusskolā biju mācījusies angļu valodu, bet pēc tam trīs gadus, mācoties augstskolā, man tā īpaši nebija nepieciešama. Taču tur nekas cits neatlika, kā runāt angliski. Tagad man vairs šajā ziņā nav problēmu,” atzīst Zane. Amerikāņus arī interesējis akcents, viņi uzreiz vēlējušies zināt, no kurienes jaunieši nāk, bet par Latviju necik daudz amerikāņi nezina. “Viņi ir daudz mierīgāki. Visi smaida, it visur apjautājas, kā citiem iet, ir tiešām ļoti laipni, taču man nepatika viņu ēdiens. Viņi ēda tikai hamburgerus un picas. Es brokastīs apēdu kaut ko līdzīgu hamburgeram, pusdienās – vienu līdzpaņemto pusdienmaizi, vakarā – ābolu, bet, pārnākot mājās, – banānu. Tur ir ļoti karsti un ēst nemaz negribas. Turpretī ūdens gan ir jālieto ļoti daudz, kaut arī negribas. Vienā dienā es pat noģību no karstuma. Liekos kilogramus tur neuzaudzēju. Ja nu vienīgi kāds kilograms ir nācis klāt uz muskuļu rēķina, jo tie gan man ir uzauguši,” smejas Zane.
Vasaru pavada bez izklaidēm
Šobrīd Zane atzīst, ka šī ir bijusi viņas labākā vasara. “Esot tur, raudāju, ka viss ir slikti, ka man tur nepatīk, bet tagad saprotu, cik tas viss patiesībā bija forši. Pēc šīs vasaras daudzus darbus man būs darīt vieglāk, jo es izjutu, ko nozīmē smagi strādāt. Lai arī svētdienas mums bija brīvas, mēs nekur neatpūtāmies, šajās dienās tikāmies ar saviem grupas biedriem un motivējām cits citu, lai spētu izturēt. Tikai vienreiz vien kopā ar ģimeni, kurā dzīvojām, aizgājām uz klubu atpūsties. Visu vasaru nebiju izklaidējusies, dejojusi, nelietoju kosmētiku. Lai cik bija grūti, es izturēju, un tāpēc man pašai par sevi ir liels prieks,” atzīst Zane.
