(Turpinās no 8.septembra). Lai arī es izmantoju piedāvājumu braukt ar četrdesmitvietīgu autobusu, jo tā pieturas punkts ir netālu no manas apmešanās vietas, kalnos satieku krievu tūristus, kuri no Limasolas brauc ar džipu kolonnu.
(Turpinās no 8.septembra)
Lai arī es izmantoju piedāvājumu braukt ar četrdesmitvietīgu autobusu, jo tā pieturas punkts ir netālu no manas apmešanās vietas, kalnos satieku krievu tūristus, kuri no Limasolas brauc ar džipu kolonnu, un tas nu patiešām esot īsts safari brauciens.
Tikpat labi pastāv iespēja kalnos kāpt gida pavadībā vai doties pārgājienā patstāvīgi – takas visā garumā esot iezīmētas ar sarkaniem stabiņiem.
Saklausījusies stāstus par augstu adrenalīna līmeni un bīstamu ceļu, pirmajā brīdī jūtos drusku vīlusies, ieraugot lielo autobusu: tad jau tas vien parasts tūrisma maršruts! Tomēr ceļš, kas serpentīnā aizvijas kalnos, liek saprast, – brauciens nebūt nav tik viegls.
Augšup braucot, apstājoties pie pāris klosteriem, straujais ceļa kāpums nav tik ļoti manāms, lai arī gide brīdina par iespējamām sliktām izjūtām. Ieteikusi tūristiem ar vājāku nervu sistēmu skatīties pa kreisi – uz klints sienu, pārējiem viņa ar smaidu turpina stāstīt par labajā pusē redzamo kalnu ielejā. Ar interesi vēroju ainavas un cenšos nedomāt par to, ka aiz loga, turpat blakus, ir vismaz 20 metrus dziļa aiza.
No Trodosa grēdas augstākās virsotnes – Olimpa kalna – paveras fantastisks skats uz kalniem un lejup uz jūru. Laikam jau tā nav nejaušība, ka šo 1950 metrus augsto virsotni sauc tāpat kā daudz varenāko kalnu – Zeva un citu sengrieķu dievu mājvietu – Grieķijas kontinentālajā daļā. To dēvē arī par “Chionistra” jeb “sniegoto”.
Turpat kalnos arī viens no skaistākajiem, bagātākajiem un godājamākajiem Kipras klosteriem – Kikkosas klosteris, viens no nozīmīgākajiem ortodoksālās kristietības centriem, ko apmeklē svētceļnieki no visas pasaules. Fantastiskas apzeltītas mozaīkas, ar zeltu izšūti un apdarināti muzeja eksponāti, lādes ar vērtīgām relikvijām… Šajā 900 gadus vecajā svētnīcā glabājas leģendārā Sv.Jaunavas Marijas ikona – brīnumdarītāja, kuru gleznojis Sv. Lūkass. 13.gsadsimtā imperators Aleksijs pateicībā par meitas izdziedināšanu to uzdāvinājis klosterim. Zeltā un sudrabā ietērpta, svētbilde tiek slēpta apmeklētāju acīm, jo leģenda vēsta: aleksandriešu patriarhs Gerasimoss, ignorējot tradīcijas, reiz pacēlis aizkaru un par to acumirklī ticis sodīts ar milzīgām ciešanām. Tās beigušās tikai pēc Dieva piedošanas izlūgšanās. Ikona atklāta tiekot vien tad, kad īpaši izvēlētā gadā to iznes no klostera, lai piesauktu zemei lietu.
“Chrysorrogiatissa” klosteris ir veltīts Zeltainā granātābola Dievmātei, bet šis auglis ir Kipras simbols. Šeit glabājas vērtīgi dārgumi, kas klosterim pieder jau kopš tā dibināšanas 12.gadsimtā.
Abu klosteru mūki darina vienus no labākajiem Kipras vīniem un stiprinātajiem liķieriem.
Atpakaļceļā piestājam mežainā, kokiem apaugušā ieplakā, kur čalo 11 metrus augstais Kaledonijas ūdenskritums. Pavasarī, kad Trodosa strautos no kalnu virsotnēm saplūst kūstošo sniegu ūdeņi, tas mutuļo ar daudz lielāku spēku, savukārt vasaras karstumā sniedz ēnainu patvērumu. Ūdenskritums tā nosaukts par godu bezdelīgām – “chelidonia”, kas vakaros tur visai bieži mēdz lidināties.
Krietni devīgāks adrenalīna ziņā šķiet brauciens lejup no Trodosa kalniem. Šoferis, kurš sēž man tieši priekšā, bezrūpīgi sarunājas ar gidi, rotaļīgi spēlējas ar lielā autobusa stūri, tajā pašā laikā neizmirstot pa brīdim pasignalizēt, tuvojoties kārtējam deviņdesmit grādu ceļa līkumam. Kādā pieturas vietā, sarokojies ar pretimbraucošo cementa vedēju, viņš labsirdīgi pasmejas: “Tu esi nokavējis veselas divas minūtes. Citreiz tā nedari!”
Esot Kiprā, nedrīkst neizmantot iespēju pabūt īsti grieķiskās vakariņās, kuras regulāri rīko dažādi restorāni un viesnīcas. Tur plaši pārstāvētās grieķu virtuves baudījumu papildina vietējo mākslinieku priekšnesumi – grieķu mūzika, dziesmas un dejas.
Meita iepriekš gadu bija nostrādājusi viesnīcā “Roman”, tāpēc izvēlamies šo vietu – pārbagātu un piesātinātu ar Romas vēstures akcentiem.
Kā noskaidrojas – tas vispirms ir rituāls, kad katrs vakariņu dalībnieks (apmēram 60-70 cilvēku) veic loku ap baseinu vispirms pēc biezeņzupas (tomātu, pupiņu, burkānu un citu). Pieveicis šo pirmo ēdienu, viņš dodas nākamajā lokā gar salātu galdu. Kipriešu ēdienkartes galvenā sastāvdaļa ir “meze”. Tas ir nevis atsevišķs ēdiens, bet dažādu uzkodu kopums, kurā ietilpst 20 līdz 30 dažādu produktu. Populārākā ir gaļas, zivju un dārzeņu “meze”. Iecienīta ir dažāda gaļa, kuru pārsvarā cep uz oglēm. Ēdiens tiek gatavots bez sāls, tāpēc to pasniedz komplektā ar dažādām garšvielām un mērcēm, piemēram, “tahini” mērces galvenās sastāvdaļas ir sezama sēklas, ko saberž kopā ar ķiplokiem, ķimenēm, olīveļļu un citrona sulu. Kļūstu “tzatziki” piekritēja – to gatavo no jogurta (krējuma), zaļumiem un ķiploka. Trešais loks ap baseinu piedāvā iespēju izvēlēties grilētu gaļu vai ceptas zivis ar piedevām, ceturtais – saldo ēdienu.
Pirms braukšanas uz Kipru dzirdēju: turienes vīnu un konjaku klāsts esot tik liels, ka viena īsa atvaļinājuma laikā visu nemaz nevarot nogaršot.
Kiprā iecienītākie alkoholiskie dzērieni: “Ouzo” – saldais anīsa degvīns, kurš kļūst pienbalts, kad tam pievieno ūdeni; “Zivania” – stiprs degvīns, kas iegūts no vīnogu drabiņām. Kiprā ražotie vīni ir lēti un vienkārši, un tos var dzert lielā daudzumā. Viens no senākajiem un gardākajiem – “Commandaria” – vietējais stiprinātais sarkanvīns. Interesanti, ka krodziņos, tavernās un daudzos restorānos vīnu un alu pasniedz no mucas, iepildot karafēs. Šis dzēriens, protams, ir lētāks par pudelēs nopērkamo.
Auksto kafiju jeb “frappe” pagatavo, saputojot īpašu šķīstošo “Nescafe” šķirnes kafiju, cukuru un nelielu daudzumu auksta ūdens, un pievieno tam pienu. Par kārtīgu kafiju kiprietis uzskata uz dzīvas uguns svaigi vārītu stipru dzērienu ar brūnām krēmveida putām, pēc kura baudīšanas mazās tasītes dibenā paliek vismaz puscentimetru biezas nogulsnes. Īsti lietpratēji to dzer verdošu, maziem malciņiem. Kipras kafiju pasniedz kopā ar glāzi auksta ūdens.
(Turpmāk – vēl)
