Parka apsargāšanai bijis algots sargs. Cik ļoti barons Volfs sargājis savu roku darbu, rāda šāds raksturīgs gadījums.
Parka apsargāšanai bijis algots sargs. Cik ļoti barons Volfs sargājis savu roku darbu, rāda šāds raksturīgs gadījums.
Kādā karstā vasaras dienā muižas saimnieks Duks labojis savu ceļa gabalu parkā. Bijis gaužām sutīgs, un zemnieks novilcis svārkus un godīgi tos nolicis ceļmalā zālē. Kā par nelaimi, gadījies nākt garām Heinriham. Kas par uztraukšanos, dusmām un kliegšanu!
– Ņem nost to mais’ no man; zāl!
Bijībā zemnieks paņēmis svārkus un uzmetis tos uz vāģu ilkss. Kliegšanas gan vairs nebijis, bet zemnieka mugurai tomēr nācies izciest saliekamā spieķa sitienus.
Mazs kājceliņš dienvidpusē no Emzes parka, ejot uz pils pusi, Natāliju Vālodzi noved pie baronu kapličas.
Kapu paviljonā drūmi stāv divi balti marmora krusti. Šis paviljona, zem kura pagrabā atdusas Marisa un Heinrihs Volfi, rāda varenu celtni ar fantastiskiem izrotājumiem. Agrāk pie šī paviljona dienu un nakti dega septiņi tumšzili lukturi. Pašlaik kapličā dzirdamas dunošas skaņas. Tur pāris sargkareivji pūlas uzlauzt zārkus, cerībā atrast pie miroņiem dārglietas.
Dažus desmit soļus no šīs kapličas paceļas grandiozi vārti ar tornīšiem, Rafaela eņģelīšiem, statuetēm un barjerām.
Natālija Vālodze dodas cauri šiem vārtiem un ieiet pilsparkā. Šis ir otrs Vecgulbenes parks. Tūdaļ aiz vārtiem paceļas kādus desmit metrus augsts kalns ar mākslīgām klintīm, alām, mākslīgām pils drupām, kas veidotas no Rīgas virsbīskapa Fridriha pirmās bruņinieku pils akmeņiem, kuru Jāņa Briesmīgā karaspēks nopostīja 1577.gadā. Šim kalnam dienvidu pusē neliels dīķis, kura malā no milzu laukakmens izcirsta liela, fantastiska varde.
Tālāk pils parkā vilina gājēju laukumiņi, ceļi, tilti, ziedoša pļava, dažādu koku sagrupēti puduri, veselas birztalas, krūmi un koki. Kur vien pamet acis, tur gaišzilā lapu vainagā redz iegulušās tumšzaļo egļu torņveidīgās, gotiskās galotnes. Papeļu, dzīvības koku rindas dreb un šalc, liepas un ozoli sačukstas, kastaņu pulki lēni vēdina baltsārtām ziedu svecēm. Sirmie vītoli un baltie bērzi, noliekuši galvas, arvien vēl šūpo savas garās lapu bārkstis pār vientuļa gājēja galvu.
Cik Emzes parks biezs, kluss, skumjš un ēnains, tik pils parks skaļš, dzīvs un saules apmirdzēts. Gleznos parka laukumiņos viss mirdz kā dienvidos un mirgo spilgtā gaismā, kustas, dzīvo. Gaiss allaž pilns mūžīgas sanēšanas, putnu dziesmām, čivināšanas.
Pils parkā rīta stūrī otrs dīķis. Aiz dīķa – akmens kāpnes uz saules pieminekli. No šejienes viskrāšņākais skats pāri dīķiem, parka ielokiem un akmeņu kāpnēm, kas ved uz Balto pili kalnā.
Baltā pils uzcelta četrpadsmitā gadsimtenī, vairākkārt nodedzināta, nopostīta un atkal atjaunota. Plašā ēka sastāv no trim korpusiem. Dienvidu korpusā no baznīcas puses, ved plašais, divstāvu augstais pils ieejas portāls.
