Pagājušajās brīvdienās izlasīju grāmatu, kurai kādā epizodē bija stāstīts par vienu karali, kurš pusaudža gados ļoti izsalcis klīst pa mežu un nonāk cilvēku pamestā apmetnē.
Pagājušajās brīvdienās izlasīju grāmatu, kurai kādā epizodē bija stāstīts par vienu karali, kurš pusaudža gados ļoti izsalcis klīst pa mežu un nonāk cilvēku pamestā apmetnē. Tur ugunskurā cepas lasis. Tas smaržo, un karalis nolemj paņemt ar rokām gabaliņu un apēst. Taču lasis ir tik karsts, ka pamatīgi apdedzina karaļa pirkstus. Tie gadiem ilgi nedzīst, un karalis tādēļ ļoti mokās. Visu vēl ļaunāku padara fakts, ka tepat viņa pilī atrodas svētais kauss, no kā dzerot jebkurš cilvēks var tapt dziedināts. Nomocītais un gadiem ilgi vārgušais karalis ir vienīgais cilvēks, kuram kauss nevar palīdzēt, jo viņš ar saviem apdegušajiem, sāpošajiem pirkstiem nevar tam pieskarties.
Šķiet, katram ir bijis vai vēl tikai būs jāiziet cauri mācībai – citi var, bet es ne. Tomēr vienīgais ceļš, kā dzīvot, ir sadzīvot ar to. Laikam jau katram dzīvē ir kaut kas, ar ko jāiemācas sadzīvot, vai kāds uzdevums, kurš jāizpilda. Bērnībā tas liekas muļķīgi, un iegriba sniegties pēc nesasniedzamā tiek realizēta līdz apdedzināšanās reizei. Tas sāpīgais mirklis seko visu dzīvi. Pieaugot cilvēks sāk apzināties savas iespējas un dzīvo ar sāpi, pieņem to. Tieši tas jau sāp visvairāk – ka cilvēkam dzīvē ir kaut kas, ko viņš vēlās vairāk par visu pasaulē, un tieši to viņš nevar dabūt. Visu citu – jā, bet dzīve jāiemācās veidot bez šī kaut kā – cilvēka vai notikuma. Mokoši ir redzēt, ka citi cilvēki var pieskarties kausam, bet es nevaru un savas dzīves laikā nekad nevarēšu.
Ir grūti sadzīvot ar šo t ir iemācīties samierināties un turpināt dzīvot skaistu, pilnvērtīgu dzīvi. Pasaulē ir daudz laba un skaista, ir tikai jāprot skatīties plašāk un baudīt katru dzīves mirkli tieši tādu, kāds tas ir. Un iespējams, ka tikai tad, kad to būsim sapratuši un iemācījušies, mūsu pirksti sadzīs un mēs varēsim pieskarties kausam. Vismaz ar karali tā notika, un ticu, ka notiks ar ikvienu.
