Ar izslaukto pienu Ernis steidzīgi dodas atpakaļ uz istabu. – Nu, pudelīti – pudelīti. Redzi, ka mazais grib ēst! Izlej to veco tepat spainī, gan noderēs sivēnam.
Ar izslaukto pienu Ernis steidzīgi dodas atpakaļ uz istabu.
– Nu, pudelīti – pudelīti. Redzi, ka mazais grib ēst! Izlej to veco tepat spainī, gan noderēs sivēnam.
– Tur uz plīts ir kāstuve, – rāda Edgars.
– Nav vajadzīgs, nekāsts piens garšīgāks, – pamāca Ernis.
Mazais, dabūjis pudelīti, pārstāj raudāt un kāri sūc silto pienu.
– Nu, Edgar, – Ernis vēršas pie sava jaunā saimnieka, – vai tev nav kāds gabals maizes, paēdīsim arī mēs vakariņas. Esmu stipri izsalcis. Un tad gaidīsim mājās mammu.
– Jā, jā! – Edgars priecīgs par savu svešo draugu. Viņš sameklē skapī maizi, sviestu un māla krūzītes pienam.
– Kā tevi sauc? – kļuvis drošāks, apprasās mazais Edgars.
– Karavīrs, – atbild Ernis.
– Tu nu gan neizskaties pēc karavīra, – smejas Edgars.
– Man no viņiem bail!
Bet Ernim netīk ar mazo nekādās sarunās ielaisties. Kaut gan viņš pats ir tikai kādus sešus, septiņus gadus vecāks par Edgaru, tomēr apzinās sevi jau kā lielu cilvēku, jo viss viņa līdzšinējais gājums dzīvē taču allaž ir bijis tikai starp pieaugušiem ļaudīm un viņa valoda – tā pašam liekas – arī vienmēr ir bijusi tikai lielu cilvēku valoda. Ko lai viņš nopietnu runā ar tādu knauķi kā Edgars, kas svešos ļaudīs vēl nav gājis un nezina, kas ir grūtumi dzīvē?
Edgars uzmet lūpu, ka viņa jaunais draugs nemaz neklausās, ko viņš jautā, tikai griež riku pēc rikas no kukuļa, kā nebūtu nekad maizi baudījis. Edgars sāk atkal ilgoties pēc mātes.
– Nez, kur tā mammiņa tik ilgi?
– Gan jau būs mājās. Paēdīsim un lien tikai zem deķa. Redzi, cik saldi jau brālītis guļ.
– Un kur tu iesi?
– Es iešu papļaut drusku gotiņām, ko ielikt redelēs.
Novākuši galdu un izskalojuši piena krūzītes ūdenī, Edgars ar visām drēbēm palien zem segas gultā blakus šūpulim, bet Ernis iziet pagalmā un, sameklējis ābeles zarā iekārtu izkapti un zāļu deķi, sāk lopiņiem kūtsgalā pļaut ēsmu.
