Brisele, 8.nov., LETA–REUTERS. Eiropas Savienība (ES) zaudē ietekmi attiecībās ar atdzimstošo Krieviju un tai jāapvienojas jaunā stratēģijā, lai nodrošinātu savas intereses attiecībās ar Maskavu, norādīts trešdien publiskotajā jaunās analītiķu grupas “Eiropas Ārlietu padome” pētījumā.
Eiropas Ārlietu padomes ziņojumā teikts, ka Krievija kļuvusi par ES visstrīdīgāko jautājumu, kopš bijušais ASV aizsardzības ministrs Donalds Ramsfelds pirms 2003.gada kara Irākā sadalīja Eiropu “vecajā” un “jaunajā”.
Eiropas deviņdesmito gadu stratēģija mēģināt demokratizēt un rietumnieciskot vājo un parādos ieslīgušo Krieviju tagad ir sabrukusi un atsevišķas dalībvalstis grauj vienoto pieeju, slēdzot atsevišķus darījumus ar Maskavu, teikts ziņojumā.
“Pašlaik Kremlis nosaka darba kārtību ES un Krievijas attiecībās un dara to, aizvien biežāk ignorējot spēles noteikumus,” teica bijušais Vācijas ārlietu ministrs, pašreizējais Eiropas Ārlietu padomes līdzpriekšsēdētājs Joška Fišers.
Pētījuma autori Marks Leonards un Niku Popesku apgalvo, ka ES jāpieņem jauna ilgtermiņa stratēģija, kas paredz turēt Krieviju likuma varas ietvaros un jāvienojas par agrās brīdināšanas sistēmu divpusējos sakaros ar Maskavu, lai aiztaupītu Eiropas partneriem nepatīkamus pārsteigumus.
Taču, kamēr viņi strīdas, 27 valstu bloks zaudē ietekmi vienotības trūkuma dēļ, un pētījums nepaskaidro, kāpēc Eiropas lielvalstīm, kas nodibinājušas ciešus sakarus ar Krieviju enerģētikas un biznesa jomā, tagad vajadzētu būt gatavām mainīt šo pieeju.
Ziņojumā teikts, ka Eiropu sašķēlušas divas dominējošās pieejas Krievijai – viena ir censties regulēt šķietamos draudus ar “maigās savaldīšanas” politiku, bet otra – iesaistīt potenciālo partneri Eiropas sistēmā, izmantojot “lienošās integrācijas” procesu.
Tas atmasko uzskatu, ka tā esot šķelšanās starp stūrgalvīgākajiem austrumeiropiešiem, kuri komunistu ēras laikā dzīvoja Maskavas ēnā, un iecietīgākajiem rietumeiropiešiem.
Autori nosoda Grieķiju un Kipru kā “Trojas zirgus”, kuru valdības bieži aizstāv Krievijas interesēm tuvas nostājas, bet Poliju un Lietuvu dēvē par “jauniem aukstā kara cīnītājiem”, kuri ir pārāk naidīgi noskaņoti un gatavi izmantot savas veto tiesības, lai bloķētu ES sarunas ar Maskavu.
Tomēr starp šīm galējībām ir vairākas izturēšanās nianses.
Vācija, Francija, Itālija un Spānija raksturotas kā “stratēģiskās partneres”, kas iedibinājušas īpašas divpusējās attiecības ar Kremli, dažreiz graujot ES kopīgos mērķus, piemēram, enerģētikas politikā un attiecībās ar bijušajām padomju republikām austrumos.
Desmit valstis gan austrumos, gan rietumos – Austrija, Beļģija, Bulgārija, Somija, Ungārija, Luksemburga, Malta, Slovēnija, Slovākija un Portugāle – ir “draudzīgās pragmatiķes”, kuras attiecībās ar Maskavu cenšas izvirzīt pirmajā vietā biznesu nevis politiku.
Nākamās deviņas valstis, kuru vidū ir gan vecās, gan jaunās ES dalībvalstis, – Lielbritānija, Čehija, Dānija, Igaunija, Īrija, Latvija, Nīderlande, Zviedrija un Rumānija – ir “vēsās pragmatiķes”, kuras kritizē Krieviju cilvēktiesību un demokrātijas jautājumos, taču vēlas veidot lietišķas attiecības ar to.
Ziņojumā norādīts, ka ES jācenšas panākt, lai Krievija īstenotu visus starptautiskos līgumus un standartus, kurus tā apņēmusies pildīt, un jānoteic, ka Krievijas dalība G8 būs atkarīga no apņemšanās ievērot likuma varu.
Rūpnieciski attīstītajām valstīm jātiekas zemākā līmenī G7 formātā bez Krievijas, ja Maskava nesadarbosies, norādīts ziņojumā.
ES valstīm jāpiešķir Eiropas Komisijai tiesības iepriekš akceptēt svarīgākos darījumus enerģētikas jomā un vara izmantot ES konkurenci regulējošos noteikumus, lai kontrolētu enerģētikas darījumus ar Krieviju.
ES arī jāizmanto sava kaimiņvalstu politika, lai tuvinātu Eiropai tādas bijušās padomju valstis kā Ukrainu, Gruziju, Moldovu un Baltkrieviju, norādīts ziņojumā.
