Beļavas pagasta Ozolkalna “Pacerīšu” mājas pagalmā ziemišķais vējš spēlē vēja stabules, uz pelēku laukakmeņu savdabīgajām skulptūrām klusi krīt sniegs.
Beļavas pagasta Ozolkalna “Pacerīšu” mājas pagalmā ziemišķais vējš spēlē vēja stabules, uz pelēku laukakmeņu savdabīgajām skulptūrām klusi krīt sniegs, zem sudrabegles kuplajiem zariem par aizgājušo rudeni sapņo akmens bekas un pēc sēdētājiem skumst akmens sols un galds, pamazām sniegā arvien vairāk iegrimst metāla ziedi. Miers ir “Pacerīšu” pagalma un dārza valdnieks.
To iztraucē tikai zāģa dziesma, kas atskan no nelielās darbnīcas, kur cītīgi rosās saimnieks Verners Žeiris. Viņš steidz izgatavot nelielu sniega lāpstu – mazdēla pasūtījums. Uz brīdi atlicis malā iesākto darbu, Verners labprāt iepazīstina ar paša veidoto akmens skulptūru dārzu, kas nemitīgi papildinās ar jauniem akmens tēliem.
“Neesmu mākslinieks, bet profesionāls elektriķis, strādāju uzņēmumā “Gulbenes nami”, bet nu jau gadu esmu pensijā. Pirmajos mēnešos bija psiholoģiski grūti, jo rītos nevajadzēja doties uz darbu, tāpēc meklēju iespējas, kā piepildīt dienu. Kad mācījos Litenes pamatskolā, labi zīmēju, savulaik biju domājis pievērsties kokgriezumiem, tomēr akmeņi ņēma virsroku, kļūstot par manu vaļasprieku, jo tie ir nepakļāvīgāki, grūtāk apstrādājami,” stāsta Verners.
Bieži vien saimnieks dodoties nelielās ekspedīcijās pa tuvējo apkārtni, lai salūkotu interesantas formas akmeņus. Tiklīdz kārtējais atrasts, tiekot darbināts traktors, lai atradumu atvestu mājās. Pagalmā jau sarindojušies vairāki milži, gaidot savu kārtu, kad Verners tos pārvērtīs kādā noteiktā veidojumā. Akmens pats pasakot priekšā, kāda skulptūra veidosies. Bieži vien atliekot tikai nedaudz kaut ko papildināt, lai pelēkais akmens sāktu stāstīt savu stāstu.
Dārzā aiz mājas “Pacerīšu” saimnieku dienas gaitām seko dinozauru laikmeta pārstāvis, rūpīgi sargājot akmens olu. Gaišam akmenim sirds formā, kas katru dienu maina savu nokrāsu, Verners devis nosaukumu “Dvēselīte”. Visiem labi redzamā vietā novietots “Mūžības tunelis”, bet egļu zaros paslēpušās divas akmens pūces. Nav aizmirsta arī traģiski bojā gājušā Vernera runča Pinokio kapa vieta. To rotā saimnieka izkalts piemineklis – akmens kaķa galvas formā, papildināts ar rievām, kas atgādina ūsas, acīm un kaķim raksturīgo degunu un muti. Lai akmenī varētu iegriezt rievas, uzzīmēt seju vai kaut ko citu, Verners apstrādei izmanto dimanta griezējinstrumentus. Saimnieks bilst, ka noteikti aplūkojama ir “Kukažiņa”. Akmenī, kas atgādina sēdošas, lakatā ietinušās sievietes formu, Verners izveidojis seju. “Kukažiņa” ir pirmā, kas sveicina ikvienu, kas ierodas apciemot “Pacerīšu” saimniekus.
Tam, ka Verneram piemīt arī koktēlnieka talants, liecina paša rokām celtā pirtiņa. Nosaukums “Pie osakas” izraudzīts tāpēc, ka dzīvesbiedre dzimusi Zivju zvaigznājā. Ēka dižojas ar saimnieka kaltām kāpņu margām un citiem metāliskiem rotājumiem. Pirts otrajā stāvā, kur ierīkots neliels balkons saules gaitas vērošanai, Verners aicina uzlūkot darinājumus, kas tapuši no māzeriem. Tur ir gan dzērve un ezis, gan nesteidzīgais gliemezis ar savu māju un daudz kas cits.
“Man patīk restaurēt senus priekšmetus,” saka Verners un norāda uz zirgvilkmes pļaujmašīnu, kas novietota dārza stūrī un jau krietnu laiku puķes nevis pļauj, bet saudzē, jo pavasaros tās lafetē dēsta saimniece. “Pacerītēs” ir daudz lietu, kamēr saimnieka izdoma un roku prasme piešķir otru mūžu.
Verners neliedzas, ka ir patīkami, ja apkārtējo māju kaimiņi pamana un novērtē vaļasprieku. Viņš ir gatavs ļaudis pārsteigt ar kādu liela apjoma akmens skulptūru, kas būšot veltīta reliģiskai tēmai.
“Ja pirms gada domāju, kā dienu aizvadīšu, tagad tai stundu ir par maz, lai visu paspētu, jo aizvien rodas jaunas idejas. Tas nozīmē, ka vēl esmu dzīvs,” saka Verners.
