Dzīves līkloči ir neizdibināmi. Pārsteidzoši. Ārprātīgi. Neizstāstāmi. Notiek daudz traku un traģisku lietu, īpaši, ja esi pārjūtīgs. Bet pats trakākais, ka uz tā paša muļķības grābekļa cilvēks jau uzkāpj vēl un vēl, un vēl.
Uzticēšanās. Naivums. Tu esi audzis padomju sistēmā, kad bija jābūt labam pionierim un visi citi pionieri arī bija labi. Tad tu audz ģimenes paspārnē, kur par tevi uztraucas, kā prot, un nemaz nezini, ka citur tā nav. Tad tu esi skolā teicamnieks un tātad – labs. Saejies ar citiem teicamniekiem, tātad – labiem. Tad tu atrodi draugus, kuri tevi pāri nelaimēm burtiski velk. Un kaimiņi arī visādi, bet kopumā sadzīvo labi. Un tu skaties un lasi grāmatas un filmas, kurās viss beidzas labi.
Psiholoģijas raksti māca, cik labi būt labam un veiksmīgam. Un vienmēr jau mācīts, ka jāstrādā darbā labi, tad tu esi labs. Piekust nevar. Grūti dzīvē? Nelaimes? Gruzd sirdī? Tu neesi labs, tu esi vainīgs, jo kaut ko nepareizi dari. Citi tādi nav.
Bet… izrādās, cilvēki mīl pazemot citu, smieties par draugu, kur nu vēl paziņu, savus netikumus slēpj, aprunājot citus, tā vien kā gaida sensāciju, otra paklupšanu. Citi savukārt no sīkiem neliešiem pārvēršas par rafinētiem lietu „izfinglierētājiem” – un tā vārdā var visu, visu!
Citi – pielīdēji, glaimotāji acīs – piezvana pa telefonu un apvaicājas nelaimes brīdī, bet īstenībā noņirdz. Jā, un lietas viņi jau skatās no sava redzespunkta: visi ir tādi paši un, kuri nav, tos pavilksim līdzi. Un tu naivi ticēji, ka tevi neskar cilvēki, kuri krāpjas, zog, melo, acīs skatīdamies, mānās, liekuļo, barojas, izdarot ļaunu.
Vis krājas, krājas un krājas. Tu grimsti purvā un grimsti. Tu nesaproti nekā un maldies trīs priedēs. Tu arī kļūsti nodevīgs, melīgs un nelietīgs. Viss milst un putrojas. Iesit grābeklis pa pieri. Tu apstājies. Tad pēc laiciņa turpini tāpat, jo “nekas traks jau nav noticis”. Bet slīd kājas un prāts. Trauksmes zvani zvana. Un reiz tas burbulis plīst. Paldies Dievam, ka vēl bez traģiska atrisinājuma! Paldies Dievam, ka tā – ar samērā mazām sāpēm!
Nu, par visiem jau smejas, bet par vājajiem visvairāk. Un par tiem, kas droši pasaulei acīs var atzīties – arī. Lai! Skola maksā naudu. Un kļūdas var labot. Un kļūt par vienu liekulības (vai varbūt aizsardzības?) čaulu biezākam. Un atrast citu soli un gaitu tajā pašā purvā, jo cita jau nav. Nevar mainīt apstākļus, bet var mainīt attieksmi, vai ne?
Trulie jau tāpat šo neizlasīs. Bet, ja izlasīs – nesapratīs. Un atkal ņirgs. Citi pamācīs. Citi grozīs galvas…
Kāpēc tad es domāju, ka citiem tas tomēr jāzina? Jo šodien es gribu dot padomu citiem – man līdzīgajiem. Aizveriet sirdi un uzvelciet bruņuvesti, lai neiedur, vai lietusmēteli, lai netiek slapjums klāt.
Ir, ir labi cilvēki, protams, bet tie atkausēs ar sirds spēku. Ja būs vērts. Ticēt var tikai Dievam un sev. Un tikai šie divi ir arī tavi glābēji, mainītāji uz labo un arī tiesātāji. Ticiet sev un mīliet, vismaz mācieties mīlēt – sevi! Ar bruņuvesti vai lietusmēteli mugurā…
