Nobeigums. Turpinās no 6.novembra. Meklē viņi ko nu kurš. Prioritāte, protams, ir nauda, kuru šeit ne visiem veicas pietiekoši nopelnīt.
Nobeigums. Turpinās no 6.novembra.
Meklē viņi ko nu kurš. Prioritāte, protams, ir nauda, kuru šeit ne visiem veicas pietiekoši nopelnīt.
Ilze, šķīrusies un laikam jau vīlusies latviešu vīriešos, jau trīs gadus savu īsto vīrieti cer atrast Kiprā. Viņa ir iemīlējusi Pafosu, viegli tiek galā ar savu darbu un ir apmierināta ar atalgojumu. Tur ir atrasti draugi, un Ilzes sapnis ir iesakņoties Kiprā. Reizi gadā pāris nedēļas viņa ciemojas Latvijā.
Solveiga, kura pirms trim gadiem darbu Kiprā sāka kā viesnīcas apkalpotāja, tagad veic darbu nekustamā īpašuma firmā un saņem vairāk nekā 1000 mārciņas (1 CYP – 1,22 Ls). Sociālās garantijas ļauj viņai paņemt kredītu gan mašīnai, gan dzīvoklim. Pagaidām Latvijā atgriezties viņa nedomā.
Inga un Valdis Kiprā ir trīs gadus. Valdis strādā mašīnu izīrēšanas birojā, Inga – optikas veikaliņā par dakteri, tāpēc saņem labu algu. Abiem pieder suvenīru ražotne, kas gan pagaidām ir darbības sākumā. Bet viņi ir noskaņoti turpināt, un dzīve Pafosā viņiem patīk.
Inese, Aiva, Ilona un Daiga strādā viesnīcu restorānos un īpašuma tirdzniecības ofisos un no minimālās istabenes vai oficiantes algas (viesnīcā – šobrīd vidēji 400 CYP) spēj nomaksāt gan dzīvokli, gan vakaros pasēdēt krodziņos un restorānos, gan nopirkt drēbes un kaut ko vēl iekrāt.
Satiktajām meitenēm ir draisks noskaņojums, ap viņām ir draugu pulciņš, un sarunas par Latviju veikli pārvēršas koķetēšanā: “Mums veicas! Mums te patīk. Kas nekaiš – mūžīgā vasara!”
Tās ir mērķtiecīgas meitenes, kuras zina, ko grib, un nebaidās no lielākas darba slodzes, jo pats galvenais ir sākums – prast sevi pierādīt kā centīgu un apzinīgu. Tālākais atkarīgs no darba devēja – vai viņš strādnieku novērtēs kā labu un paaugstinās algu, vai arī – par to pašu samaksu liks strādāt papildu stundas. Savas tiesības var mēģināt pierādīt, tikai pastāv iespēja saņemt atbildi: nepatīk, meklē citu vietu!
Sanitai šobrīd ir pastāvīgs darbs viesnīcas restorānā, kas nodrošina visas sociālās garantijas. Lai arī darba stundu grafiks ir mainīgs, kopējais skaits reti kad tiek pārsniegts. Ja vien – netrūkst darbaroku…
Tā šodien no darba bārā atbrīvots skandalētājs Teo un grieķu meitene Lea, kura uztraukumā par savu ģimeni ugunsgrēku apņemtajā teritorijā arī vēlējās aizbraukt. Un nākas palikt vienai ar trīskāršu darba apjomu, kas tā kā tā jāpadara – brokastis gaida simt četrdesmit viesnīcas apmeklētāju…
Karstajās dienās visvairāk cieš kājas, un, protams, arī starp tūristiem gadās nervozi, nepamierināti un kaprīzi cilvēki. Tas nebūt nav darbs “bez garozas”. Toties, tajā stājoties, neviens neatmeta ar roku – tev nav pieredzes, tu manā uzņēmumā nederi” un nejautāja – “vai tu proti “melno” grāmatvedību?”. Te nav runa par diplomiem…
Iemesli darba meklēšanai ārzemēs – visdažādākie. Kādai meitenei vecāki zaudējuši darbu, bankrotējot darba devēju uzņēmumam, citai – saslimis vienīgais ģimenes apgādnieks. Puisim, kas audzis bērnunamā, Rīgā atrastais darbs nesniedzis pietiekamu materiālo nodrošinājumu.
Bet apkārt – tik daudz kārdinošas pieredzes par lielu peļņu ārzemēs…
Dzirdēti gan arī vēl citi stāsti ar daudz sliktākām beigām – par meitenēm, kas Kiprā nonāk nepareizajās rokās, tiek izmantotas prostitūcijā, pārdotas. Kas neiztur šo slogu un mēģina bēgt. Kāda rumāniete nesen atrasta pārgrieztām vēnām, bet – par to jau neviens skaļi nerunā…
Par latviešu puišiem Kiprā cits stāsts. Ja tur valdošais meiteņu deficīts liek pret sievietēm izturēties ar iekāri un pielūgsmi, kas visai bieži ir pamats tālejošām attiecībām, tad puišiem šādu izredžu nav. Pāra attiecības arī tur sniedz stabilitāti. Turklāt – karstais augusts ir piespiedu atvaļinājums visiem celtniecības objektiem. Tā ir dīkstāve, kad nemanot izsīkst visi iekrājumi. Tāpat arī ziemas mēnešos, kad visos darbos ir “klusais” periods – kad nav tūrisma sezona.
Elmārs Kiprā ieradās ar domu labi nopelnīt – profesionālam galdniekam firma solīja labu algu. Vien aizmirsa pabrīdināt – brigadierim nepieciešamas grieķu valodas zināšanas… Tā vietā atrastais darbs gruzīnu brigādē diktēja savus noteikumus – alga tika “konvertēta” degvīnā un izklaidēs. Par laimi, viņam pietika prāta no tā aizbēgt.
Viktoram Latvijā bija kļuvis “par šauru”. Bija pēdējais laiks noslēpties kur tālāk. Diemžēl pusotrs gads Kiprā viņu neizmācīja – tieksme dzīvot pāri saviem līdzekļiem lika steidzīgi atstāt arī šo valsti.
Aleksejs darīja visu, lai nopelnītu – mērķis bija sakrāt naudu diviem mēnešiem dzīvei Londonā, lai tur jau varētu pelnīt krietni lielāku algu. Ja vien ne darbabiedru veiksmīgi savītās intrigas, nesaskaņas un – paša kļūdas…
Andris gribēja izbaudīt pusgadu garu vasaru un uz Kipru brauca bez domas sakrāt naudu, tāpēc, atgriežoties mājās, viņam kabatās bija tikai “skaistas vasaras piedzīvojums”.
Māris tur dzīvo jau piekto gadu, un viņam ir sava māja un kiosks. Lai arī pati viņu nesatiku, dzirdēju – viņš esot labs diskžokejs. Viņam padodas valodas, un pie apgūtajām piecām nu pieskaitāma sestā – grieķu.
Kontrastu zeme arī sastapto cilvēku dzīvesstāstus liek skatīt krasi pretējus. Tikai fantāzijās iespējama valsts, kur viss ir ideāli – pareizi, godīgi, pretimnākoši un visiem saprotoši – tā, kā katrs vēlētos to ieraudzīt. Realitātē gludu ceļu nemēdz būt, un nav iespējams iepriekš paredzēt, ko sniegs izdarītā izvēle.
Lai nu kā – tā ir drosme: izvēlēties un iet savu ceļu. Skumji tikai, ka paši uzņēmīgākie “ceļa cirtēji” savu enerģiju iegulda citu valstu labklājībā.
Bet, ja par Kipru – es atkal vēlētos tur būt. Kā tūriste. Un kā mamma. Pavasarī, kad šeit vēl tikko kūst sniegs, bet tur saulē skurbinoši smaržo plaukstoša vasara. Starp smaidošiem, laipniem, dabiskiem, sirsnīgiem un brīviem no rūpēm cilvēkiem.
